Vai ir pieļaujama smagi slimo pacientu dalīšana? Tiesībsargs saka - jā!

Tiesībsargs esot saņēmis vairākus signālus, kurā Latvijas iedzīvotāji pauž savas bažas un satraukumu par Arta Žīgura rakstu, ka Latvijas Ārstu biedrības Ētikas komisija esot nolēmusi, ka Covid-19 epidēmijas krīzes gadījumā ir ētiski cilvēkus pēc 75 gadu vecuma ar hroniskām slimībām un citus smagi slimos pacientus neārstēt visiem pieejamajiem līdzekļiem, lai vairāk jaunu un vieglāk slimu cilvēku iegūtu piekļuvi, iespējams, dzīvību glābjošai terapijai.

Saistībā ar minētajā publikācijā pausto un gūtajiem secinājumiem, birojs aicina iepazīties ar Veselības ministrijas 2018.gada 11.decembra rīkojuma "Par Valsts katastrofu medicīnas plāna apstiprināšanu" pielikumu "Mākslīgas plaušu ventilācijas resursu sadales principi Covid-19 pandēmijas laikā Latvijā (rekomendācijas)".

Tajā teikts, ka lēmumus par ierobežotu resursu sadali un pacientu prioritizēšanu pieņemtu vairāki ārsti kopā konsīlija veidā, kā arī tas, ka vecums pats par sevi nav kritērijs lēmumu pieņemšanai par pacientu prioritizēšanu, taču ierobežotu resursu apstākļos esot jāizvērtē izdzīvošanas iespējas, blakus slimības un sagaidāmā dzīvildze, lai sniegtu pēc iespējas lielāku labumu lielākam pacientu skaitam.

Iestājoties ierobežotas resursu pieejamības situācijai, lēmumus par prioritizēšanu, ārstēšanas uzsākšanu un turpināšanu pieņemtu, izvērtējot "labāko sagaidāmo dzīves kvalitāti". Respektīvi, stacionēšana intensīvās terapijas nodaļās balstīta uz slimības smaguma pakāpi, blakus slimību klātbūtni, citu orgānu mazspēju un tās novēršamību. Princips - "kas pirmais nāk, tas pirmais saņem" - nebūtu spēkā.

Tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka Pasaules Veselības organizācija savās vadlīnijās "Ētika un Covid-19: resursu piešķiršana un prioritāšu noteikšana" pieļauj pacientu prioritizēšanu. Pasaules Veselības organizācija norāda, ka lai arī pasaules veselības aprūpes sistēmām ir pienākums nodrošināt labāko no viņu spējām, nodrošinot adekvātu veselības aprūpes nodrošināšanu visiem, tomēr tas var nebūt iespējams pandēmijas laikā, kad veselības resursi varētu būt ierobežoti.

"Prioritāšu noteikšana un resursu izmantošana šajā kontekstā nozīmē traģisku izvēli, bet šīs traģiskās izvēles Pasaules veselības organizācijas ieskatā var ētiski pamatot," min tiesībsargs.

Ņemot vērā, ka Covid-19 pandēmijas laikā medicīnas resursu pieprasījums Latvijā var pārsniegt kapacitāti, piemēram, intensīvās terapijas nodaļās gultas vietu skaitu vai mākslīgās plaušu ventilācijas iespējas, Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācija un Latvijas Ārstu biedrība ir izstrādājusi šo resursu sadales principu aprakstu krīzes apstākļiem, skaidro Jansons.

Pēc viņa paustā, šīs rekomendācijas ir balstītas uz starptautiskos medicīnas ētikas dokumentos iekļautajiem principiem, kā arī uz citu valstu pieredzi un rekomendācijām. Atbilstoši šajās rekomendācijās norādītajam pandēmijas izraisītā situācijā, kurā ir būtiski ierobežota medicīnas resursu pieejamība, veselības aprūpes darbinieku rīcību ir jāturpina balstīt uz medicīnas ētikas pamatprincipiem, īstenojot tos atbilstoši situācijai un cenšoties glābt pēc iespējas vairāk dzīvību.

Jansons norāda, ka veselības aprūpes darbinieku rīcības pamatā ir cieņa pret dzīvību, nodrošinot veselības aprūpi neatkarīgi no pacienta tautības, rases, ticības, vecuma, dzimuma, seksuālās orientācijas, politiskiem uzskatiem un stāvokļa sabiedrībā un nepieļaujot jebkāda veida diskrimināciju.

Turklāt rekomendācijās noteikto resursu sadales principos teikts, ka, iestājoties ierobežotas resursu pieejamības situācijai, lēmumus par prioritizēšanu, ārstēšanas uzsākšanu un turpināšanu pieņem, izvērtējot "labāko sagaidāmo dzīves kvalitāti".

Respektīvi, stacionēšana intensīvās terapijas nodaļā balstīta uz slimības smaguma pakāpi, blakus slimību klātbūtni, citu orgānu mazspēju un tās novēršamību.

Tiesībsargs, atsaucoties uz Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociēto profesori Signi Mežinsku, pauda ka daudzās valstīs spēkā ir tā sauktā "ētiskā vienošanās", kas balstās principā "lielākais labums lielākam cilvēku skaitam".

Lielāko labumu parasti izvēlas saistībā ar dzīvildzi, kuram ir lielākas izredzes izdzīvot, un ar dzīves kvalitāti.

Vienlaikus viņš uzsver, ka pacientu dalīšana ir pieļaujama, izslēdzot jebkādu diskrimināciju un balstoties tikai uz medicīniskām indikācijām.