Sociālantropologs: Latvijas sabiedrība ir egalitāra. Ko tas nozīmē?

Sedlenieks uzsvēra, ka sabiedrībā valda salīdzinoši liela neuzticība amatpersonām, un skaidroja, ka situācija Latvijā veido paradoksu. No vienas puses, Latvijas sabiedrība vēlas gaidīt, līdz kāds uzņemas atbildību un pasaka, kas ir sabiedrībai jādara, bet kā tikko kāds arī iekļūst varas pozīcijā, tā uzreiz šī persona tiek necienīta un ienīsta.

Diskusijas sākumā pētījuma centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš, iepazīstinot ar sabiedrības uzticības līmeni līdzcilvēkiem, politiķiem un valdībai, skaidroja, ka salīdzinoši liela daļa sabiedrības neuzticas politiķiem un šis neuzticēšanās fenomens izteikti nav mainījies kopš 2000.gada. Uzticības līmenis Latvijā vairākus gadus turpina būt viens no zemākajiem Eiropas Savienībā.

Kā norādīja Kaktiņš, kopš 2009.gada vairāk nekā 65% iedzīvotāji netic vai drīzāk netic amatpersonu teiktajam. Turklāt 2021.gadā 72% sabiedrības neticēja vai drīzāk neticēja amatpersonu teiktajam.

Kā secināja Kaktiņš, ja uzticēšanās līmenis ir tik zems, kā ir pašlaik, tad Saeima nevar veiksmīgi ieviest jaunas reformas vai likumus - it īpaši krīzes situācijās, kad Saeimai būtu jāmotivē sabiedrību rīkoties, taču tas augstās neuzticamības dēļ nav iespējams. Kaktiņš kā piemēru minēja Covid-19 krīzi valstī un sekojošās diskusijas, kas izrietēja krīzes laikā.

Kaktiņš skaidroja, ka situācijai arī nepalīdz fakts, ka katrs ceturtais iedzīvotājs piekrīt apgalvojumam, ka ir daudz dažādu slepenu sazvērestību, kas ietekmējot cilvēku dzīves Latvijā.

"Agrolats Holdings" padomes loceklis Māris Mančinskis izcēla, ka lēmumu pieņemšanas procesā ir vairākas daļas un tieši lēmumu realizācija ir daļa, kas visvairāk rada problēmas uzticības veicināšanā.

Mančinskis skaidroja, ka vajag radīt kultūru, kurā tolerē kļūdas, it īpaši tādas, kas ir pieļautas darot, nevis nedarot.

Sedlenieks papildus uzsvēra, ka būtisks faktors ir arī tas, lai indivīdi uzņemtos atbildību, piedaloties ieviesto risinājumu procesos, piemēram, ievērojot Covid-19 ierobežojumus vai nepiesārņojot vietējos parkus.

Mančinskis izcēla, ka birokrātijas lielākā problēma ir, ka algots darbinieks nevēlas uzņemties lielus riskus, jo, lai gan izdošanās gadījumā nav garantēts personīgais labums darbiniekam, izgāšanās gadījumā darbinieks var tikt sodīts.

Sedlenieks papildus minēja, ka paaudžu maiņa fundamentāli lietas valstī nemainītu, jo realitātē jaunākās paaudzes pārstāvji sāk darbu, no vecajām paaudzēm iemācās, kā ir jāstrādā, un turpina strādāt kā iepriekšējā paaudze, bet ar iespējamām sīkām atšķirīgām niansēm.