Pagātne – tagadne. Jubilejas pandēmija

Dažādu paveidu gripas epidēmijas mūs apciemo katru gadu un ierodas tās faktiski vienā un tajā pašā laikā – no decembra sākuma un līdz noturīgām gaisa plusu temperatūrām aprīlī.
Galvenās pandēmijas atšķirības no epidēmijas ir tādas, ka pandēmijas gadījumā vīrusa vai citas infekcijas slimības kontrole iziet ārpus valsts vai valstu robežām, un draud ar mērim līdzīgu vispasaules sērgu un tai sekojošām blakusparādībām – paniku, haosu, ekonomikas sabrukumu... Pandēmija apdraud, ja ne visas cilvēces eksistenci, tad atsevišķu valstu vai pasaules populācijas jau nu noteikti.
Un kaut arī, par laimi, koronavīrusa skarto skaits nesniedzas miljonos (bet izskatās, ka tikai pagaidām), tomēr Vispasaules veselības organizācija izsludinājusi tieši pandēmiju, ņemot vērā dotā vīrusa ātro izplatību, tā izsauktās smagās komplikācijas vismaz 10-20% saslimušajiem, kā arī ņemot vērā koronavīrusa vakcīnas un speciālo ārstēšanas preparātu trūkumu.
...Un tad parādījās tatāri
Koronavīruss ir ticis arī līdz mūsu valstij. Vispār jau likteņa ironija ir tajā, ka Covid-19 ir desmitā, jubilejas vispasaules epidēmija cilvēces vēsturē. Interesants ir fakts, ka 9 no 10 epidēmijām dažādos gadsimtos ir plosījušās arī tagadējās Latvijas teritorijā (vai vismaz skārušas to). Konkrēti: melnās bakas, mēris (buboņu), tīfs, holera, tuberkuloze, lepra (spitālība), gripa, HIV (AIDS) un koronavīruss jeb Covid-19. No epidēmijām Latvijā nav bijusi vienīgi malārija – tā ir specifiska, tropu un subtropu valstīm raksturīga saslimšana, kuru pārnēsā un izplata malārijas odi.
Kas attiecas uz mūsdienu saslimšanu ar nosaukumu AIDS, tad inficēšanās ar HIV Latvijā nav tik plaša, lai runātu par epidēmiju. Kaut gan deviņdesmitajos gados strauji pieauga HIV inficēto skaits, kas, galvenokārt, saistīts ar straujo intravenozo narkotiku izplatību pēc dzelzs priekškara krišanas.
Īpaši briesmīga Latvijai bija lielā mēra epidēmija, kura šīm teritorijām pārgāja pāri Ziemeļu kara laikā no 1709. līdz 1711.gadam. Epidēmija bija drausmīga – mirstība sasniedza 94%. Vietām ciematos un pat nelielās pilsētās nomira VISI iedzīvotāji! Tieši šīs masveida sērgas rezultātā Vidzemē izzuda līvu valoda – tās pratēji vienkārši izmira.
Epidēmija beidzās, kad lielais vairums pieaugušo iedzīvotāju izmira. Kopumā mēris Latvijā paņēma vismaz 230 000 cilvēku dzīvības.
Lai novērstu badu, muižniekiem nācās ievest, kā šodien teiktu, viesstrādniekus – raža taču kādam bija jānovāc! Tā Latvijā parādījās, piemēram, tatāri.
Ardievu, XX gadsimt?
Iedzīvotājus Latvijā, tāpat kā citviet Eiropā, jau XX gadsimtā pļāva nežēlīgas īpaši smagu gripas formu epidēmijas. Tāpat kā iepriekšējos gadsimtos, epidēmijas parādījās karadarbības konfliktu periodos, kad iedzīvotāji cieta no pārtikas trūkuma, visur valdīja antisanitāri apstākļi un nepietiekama medicīniskā palīdzība. Imunitāte pavājinājās, kas veicināja masveida inficēšanos ar vīrusu. 1917.-1920.gados, pēc Pirmā pasaules kara, Eiropu apciemoja slavenā spāniete – spāņu gripa, kas Latvijā vien nogalināja tūkstošiem cilvēku. Pēc iedarbības uz organismu spāņu gripa bija līdzīga mūsdienu ebola vīrusam – tā bojāja asinsvadus, izsaucot iekšēju asiņošanu. Mirstība no spāņu gripas bija ļoti augsta – pasaulē no tās nomira ap 100 miljoniem cilvēku.
Nākošā smagā gripas epidēmija ieradās Eiropā, bet pēc tam arī PSRS teritorijā Hruščova valdīšanas laikā 1957.-1958.gadā. Tiesa gan, saslimšana, kuru nosauca par Āzijas gripu (izcelsme Ķīna), beidzās salīdzinoši ātri, kaut gan atstāja smagas sekas – mirstība sasniedza 30% no visiem saslimšanas gadījumiem.
Pēc desmit gadiem Āzijas gripa jaunā mutācijas variantā atgriezās, tostarp arī toreizējās Latvijas PSR teritorijā. To nosauca par Honkongas gripu. Mirstība vairs nebija tik augsta – acīmredzot tie, kas pārslimoja Āzijas gripu, ieguva neuzņēmību pret Honkongas variantu.
Jādomā, ka daudzi mūsu lasītāji atceras nosacīti neseno cūku gripas epidēmiju, kura bija 2009.-2010.gadā. Šī gripa plosījās paralēli parastajiem A un B gripas vīrusiem. Bet cūku gripa bija smagākā formā un ar biežāk sastopamām komplikācijām abpusējas vīrusu pneimonijas veidā. Diemžēl koronavīruss komplikāciju biežuma ziņā jau ir apsteidzis cūku gripu.

Publicitātes foto

Tikai bez panikas!
Protams, nevajag krist panikā, bet taisnība ir tiem, kas šābrīža pandēmiju sauc par XXI gadsimta mēri. Būtība jau nav tik daudz saslimušo daudzumā, cik tajā, kāds cilvēku daudzums slimo tieši ar smago koronavīrusa formu. Īpaši, ja vienlaicīgi pieaug to saslimušo skaits, kam nepieciešama mākslīgā plaušu ventilācija. Pat tāda bagāta un liela valsts kā Itālija nespēja nodrošināt pilnvērtīgu medicīnisko aprūpi smagajiem pacientiem.
Protams, mums šeit nav XVIII gadsimts – pasaulē, tai skaitā Latvijā, ir cits medicīnas, iedzīvotāju izglītības, tehnoloģiju utt. līmenis. Turklāt mums šeit nav karadarbības zona un cilvēki necieš no slimībām, kas saistītas ar badu un hronisku pārtikas trūkumu. Tomēr vīruss “nebaidās” no civilizētās sabiedrības, īpaši, ja tā ir bezrūpīga un ar viegli skeptisku attieksmi pret jauno vīrusu. Bet mūsdienu ātrie pārvietošanās līdzekļi un robežu trūkums – vismaz ES iekšienē – tikai veicināja ātrāku vīrusa izplatīšanos.
Lai apturētu pandēmiju, nepieciešami STINGRI, ļoti stingri mēri, kas neaprobežojas vienīgi ar ārkārtas situācijas režīma ieviešanu. Ja koronavīrusu neizdosies apslāpēt, tad arī Latvijā – pēc Itālijas, Spānijas, Šveices, Austrijas un Grieķijas u. c. valstu piemēra – nāksies ieviest totālu karantīnu: slēgt bārus, kafejnīcas, ierobežot cilvēku parādīšanos uz ielas bez īpašas vajadzības (vienīgi produktu iegāde vai došanās uz darbu, ja jums tāds vēl ir vai būs), atcelt sabiedriskā transporta kustību u.c. Ja šādi mēri tiks pieņemti, tad tas būs pirmais gadījums pēdējo 100 gadu laikā Latvijas teritorijā saistībā ar epidēmijām.