Muzeji nemierā: Ir luksofora princips, bet kaut kas tiek haotiski vērts vaļā

Kā Latvijas Radio raidījumā “Pēcpusdiena” skaidroja Elīna Vikmane, fakts, ka ierobežojumi tiek mīkstināti atsevišķās nozarēs, bet ne citās, muzeju pārstāvjiem radot apmulsumu. Vikmane norādīja:

“Kāpēc mums it kā ir šis luksofora princips, bet vienlaikus kaut kas tiek haotiski vērts vaļā, to neievērojot. Tad, protams, ka mēs kā muzeji sakām, ka mēs neesam epidemioloģiski nedrošākas publiskās telpas kā veikali vai skaistumkopšana.” Arī kultūras ministrs iepriekš izteicies līdzīgi, skaidrojot, ka situācijā, kurā noteiktie ierobežojumi tiek mīkstināti vienai nozarei, jārēķinās ar līdzīgām prasībām no citām nozarēm.

Vikmane uzsvēra, ka muzeji jau iepriekš pierādījuši, ka spēj ievērot stingru sanitāro protokolu. Šobrīd LMB saskaņošanai piedāvājot papildinātu sanitāro protokolu, kuru arī plānots vērtēt marta pirmajā nedēļā Kultūras ministrijas sarunās ar Veselības ministriju. Kā skaidroja Vikmane, muzeji šobrīd piedāvājot durvis vērt tikai individuāliem apmeklētājiem un apmeklētājiem no vienas mājsaimniecības. Jau iepriekš spēkā bijušais sanitārais protokols papildināts ar jaunām prasībām, piemēram, 25 kvadrātmetru platības nodrošināšanu uz vienu apmeklētāju un masku lietošanu. Darbu atsākt varētu tikai tie muzeji, kas spētu izpildīt sanitārā protokola prasības.

Tomēr LMB valdes locekle uzsvēra"ir redzams, ka saslimstība ar Covid-19 valstī šobrīd ir augsta un muzeju interesēs nav radīt “veselības katastrofu”, tāpēc muzeji gaidīs ekspertu viedokli par to, kad un kā iespējams drošā veidā atkal vērt durvis apmeklētājiem.

LMB arī aicina muzejus skatīt kā palīgus sabiedrības psiholoģiskās un emocionālās veselības uzlabošanā Covid-19 krīzes laikā. Vikmane skaidroja:

“Ir divi aspekti. Viens ir emocionālā labsajūta un psihoemocionālā sajūta. Mēs aicinām uz muzejiem skatīties nevis kā uz tādiem kājas piecirtējiem un pieprasītājiem, lai muzeji būtu vaļā, bet kā uz palīgiem, kas ļautu mazināt sabiedrības spriedzi un ļautu cilvēkiem mazliet atpūsties no tās ikdienas realitātes. [..] Arī starptautiskie Eiropas un pasaules ziņojumi aicina valdības skatīties uz muzejiem kā palīgiem šīs lietas novēršanā. Ir, piemēram, valstis, kurās muzeja apmeklējumu izraksta ārsts. [..]

Otrs būtisks faktors ir nevienlīdzības mazināšana. Daudz tiek runāts par attālināto, digitālo apmācību un vispār dzīvi, un šī plaisa palielinās, atstumtība palielinās. Savukārt muzeji atrodas faktiski visās apdzīvotās vietās, un biļetes cena ir patiešām ļoti pieticīga vai pat muzeji ir bez maksas, un tas ļautu novērst arī sociālo atstumtību. Man šķiet, šie divi aspekti ir ļoti svarīgi, un par to mēs ļoti maz runājam. Mēs runājam par epidemioloģiju un ekonomiku, bet nerunājam par to, ka cilvēks nesastāv tikai no sava fiziskā ķermeņa.”