Tiesa vienbalsīgi konstatē Krievijas atbildību par cilvēktiesību pārkāpumiem

Eiropas Cilvēktiesību tiesas (Tiesa) Lielā palāta šodien, 2025.gada 9.jūlijā, pasludināja spriedumu lietā Ukraina un Nīderlande pret Krieviju, vienbalsīgi secinot, ka Krievija, iebrūkot Ukrainas teritorijā, īstenojot tur militāras operācijas un citus pasākumus, kā arī notriecot MH-17 lidmašīnu, ir pārkāpusi virkni Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (Konvencija) garantēto tiesību.

Lietas pamatā ir četri Ukrainas un Nīderlandes iesniegumi. Divus no tiem Ukraina iesniedza 2014.gadā, un tie saistīti ar Krievijas īstenotiem cilvēktiesību pārkāpumiem Ukrainas austrumos kopš 2014.gada; vienu no tiem saistībā ar Malaysia Airlines lidojuma MH-17 notriekšanu Ukrainas austrumos 2020.gadā iesniedza Nīderlande; bet ceturto Ukraina iesniedza 2022.gadā, argumentējot, ka Krievija kopš 2022.gada 24.februāra pilna mēroga iebrukuma Ukrainā un tā rezultātā ir sistemātiski pārkāpusi vairākas Konvencijā garantētās tiesības.[1] Attiecībā uz pēdējo Ukrainas iesniegumu kā trešās puses lietā bija iesaistījušās 26 Konvencijas dalībvalstis, tostarp Latvija.

Tiesa spriedumā vienbalsīgi secināja, ka Krievija, 2022.gada 24.februārī iebrūkot Ukrainā, turpināja īstenot ārpusteritoriālo jurisdikciju Ukrainas teritorijās, kas jau iepriekš bija konstatēta saistībā ar Krievijas iesaisti Ukrainas austrumu daļā izveidoto "separātistu" grupējumu darbībās un militārajām operācijām Ukrainas austrumos kopš 2014.gada. Tādējādi Krievijai bija no Konvencijas 1. panta izrietošs pienākums nodrošināt Konvencijā garantētās tiesības. Tiesa īpaši uzsvēra, ka Krievijas 2022.gada 24.februāra iebrukums Ukrainā bija tās 2014.gadā uzsāktās stratēģijas turpinājums un eskalācija. Ievērojamā sagatavošanās, izvietojot karaspēku un militāro tehniku, kā arī iebrukuma apjoms skaidri norādīja uz Krievijas plānu apmēru. Tiesa atzīmēja, ka pāreja no slēptām uz atklātām operācijām un pasākumiem deva skaidrību par Krievijas vadības mērķiem un plāniem, kā rezultātā bija skaidri arī tās operāciju Ukrainā ilgtermiņa mērķi. Šie mērķi bija Ukrainas kā neatkarīgas valsts iznīcināšana, anektējot Ukrainas teritorijas un pārējo Ukrainu pakļaujot Krievijas ietekmei un kontrolei. Šādi mērķi ir pilnīgi pretēji Eiropas Padomes vērtībām un izveidošanas mērķim, kas balstīti uz demokrātiju, cilvēktiesībām un tiesiskumu.

Izskatot Ukrainas un Nīderlandes iesniegumus pēc būtības, Tiesa attiecībā uz MH-17 lidmašīnas notriekšanu secināja, ka Krievija ir pārkāpusi Konvencijā garantētās tiesības uz dzīvību, kā arī spīdzināšanas aizliegumu. Tiesa uzsvēra, ka tiesību uz dzīvību pārkāpumu radīja pats fakts, ka Krievija lidmašīnu notrieca, kā arī tas, ka Krievija nenodrošināja šī gadījuma efektīvu izmeklēšanu, visu vainu uzveļot Ukrainai, izmeklēšanas mehānismiem sniedzot nepatiesu un neprecīzu informāciju, kā arī atsakoties sadarboties. Tāpat Tiesa konstatēja, ka Krievija saistībā ar šiem pārkāpumiem nebija nodrošinājusi efektīvus tiesību aizsardzības līdzekļus.

Savukārt attiecībā uz Krievijas īstenotajiem pasākumiem un agresiju pret Ukrainu Tiesa norādīja uz vairākām administratīvām un sistēmiskām praksēm, ko okupētajās Ukrainas teritorijās veicināja, īstenoja un pieļāva Krievija. Tiesa secināja, ka Krievija bija pārkāpusi: personu tiesības uz dzīvību, tiesības uz īpašumu un privātās dzīves neaizskaramību, ar administratīvu praksi un bez tiesas nolēmuma nonāvējot civiliedzīvotājus un Ukrainas militārpersonas, pārkāpjot starptautiskās humanitārās tiesībās, kā arī iznīcinot mājokļus; spīdzināšanas aizliegumu, tostarp attiecībā uz izvarošanas un seksuālās vardarbības izmantošanu kā kara ieroci; piespiedu darba aizliegumu; personu tiesības uz personisko brīvību un drošību, nepamatoti un bez procesuālajām garantijām aizturot un apcietinot civiliedzīvotājus; personu tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību; reliģijas brīvību; izteiksmes brīvību; pulcēšanās un biedrošanās brīvību; tiesības uz īpašumu un privātās dzīves neaizskaramību saistībā ar īpašumu iznīcināšanu, izlaupīšanu un ekspropriāciju; tiesības uz izglītību, apspiežot ukraiņu valodu izglītībā un indoktrinējot skolēnus; spīdzināšanas aizliegumu kopsakarā ar tiesībām uz personisko brīvību un drošību un pārvietošanās brīvību saistībā ar Ukrainas bērnu piespiedu izvešanu uz Krieviju un adopciju tur; diskriminācijas aizliegumu kopsakarā ar visiem iepriekšējiem pārkāpumiem, diskriminējot personas to politiskās pārliecības un pilsonības dēļ. Tāpat Tiesa konstatēja arī efektīvu tiesību aizsardzības līdzekļu trūkumu un Konvencijas 38. panta pārkāpumu, jo Krievija nesadarbojās ar Tiesu.