Aptuveni 50% teļu no Latvijas tiek eksportēti uz ārzemēm (+VIDEO)

Latvijā šobrīd pamatā audzē zīdītājgovis un iegūst teļus, ziņo Latvijas Gaļas liellopu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Raimonds Jakovickis/

Šobrīd Latvijā ir apmēram 61 000 zīdītājgovju. Skaits nedaudz mainās, bet ir stabils.

Liellopu audzētājiem viss tirgus pamatā ir fokusēts uz eksportu. No 61 000 zīdītājgovju teļiem apmēram 50% pēc atšķiršanas tiek eksportēti uz ārvalstīm. Teļš pie mātes dzīvo vidēji sešus līdz astoņus mēnešus, tad viņus atšķir no mātēm, kas pamatā notiek rudenī, un pārdod ārvalstu pircējiem, kas tad teļus ved tālāk nobarot. Ja astoņu mēnešu vecumā teļš ir apmēram 250-300 kilogramu smags, tad tālāk viņu nobaro apmēram 10-12 mēnešus, līdz tas sasniedz 650-700 kilogramus. Atlikušie 50% teļu pamatā paliek atražošanai - paliek teles, atstāj arī vaislas buļļus, daļu arī sāk pamazām nobarot uz vietas. Teļu nobarošana mums vēl nav izteikti attīstīta.

Kopumā pasaulē nozarē ir tā, ka ir saimnieki, kas tikai audzē zīdītājgovis, un ir saimnieki, kas tikai nobaro dzīvniekus - iepērk sešu līdz astoņu mēnešu vecus teļus un nobaro, līdz tos var tālāk pārdot kautuvei.

"Šīs ir divas nozares nozarē. Bieži vien mums audzētajiem pārmet, kāpēc mēs nenobarojam dzīvniekus, bet tā ir pavisam cita specifika, ir vajadzīgas cita veida zināšanas, cita veida barošana, arī tehnika. Tas būtu kā prasīt no cilvēka, kurš slauc pienu, lai viņš jums arī jogurtu pārdod", - tā Jakovickis.

"Latvijas tradicionālā brūnā govs tika izveidota kā kombinētā - gan pienam, gan gaļai, bet vairāk tā tomēr asociējas ar piena govīm. Tas ir piena sektors, ne gaļas liellopu sektors. Kad Latvijā ienāca ārvalstu dzīvnieku ģenētika, ienāca Holšteinas govis, kas ir lielākas augumā un arī dod vairāk piena, līdz ar to saimnieki atteicās no Latvijas brūnajām. Latvijā ir divas vēsturiskās govju šķirnes - Latvijas brūnā un vēl senāka ir Latvijas zilā govs. Abām šīm šķirnēm šobrīd ir speciāla uzraudzības programma, kur atsevišķās saimniecībās šīs šķirnes audzē, lai tās saglabātu, un programmas tiek dotētas. Vēsturiskās šķirnes ir vairāk piemērotas bioloģiskajām saimniecībām, kur zemes struktūra nav tik auglīga, kur ir ilggadīgie zālāji, var iet ganos. Šādos apstākļos atkal nevar izdzīvot Holšteinas govis, jo tām vajag pietiekami auglīgu zemi, lai sagatavotu barību. Vēsturiskās šķirnes nav paredzētas lielražošanai, bet, ja valsts turpinās dotēt šķirņu saglabāšanu, tad tās noteikti var audzēt atsevišķos reģionos, ar bioloģiskām metodēm lauku vides dažādošanai".