Aldis Stūriška: Laiks uzvarēt mežonīgos Rietumus mežizstrādē!

Iedomāsimies, ka jūs esat neliels meža īpašnieks. Kādu dienu pie jūsu durvīm zvana kāds cilvēks un lūdz atļauju ieiet jūsu mežā un pavērtēt to. Nu, ar pavērtēšanu nekāds ļaunums nodarīts netiek un jūs atļaujat. Paiet vēl diena vai divas un šis cilvēks piedāvā nopirkt jūsu mežu un nosauc cenu, par kādu gatavs pirkt. Kādas šajā situācijā ir meža īpašnieka iespējas noskaidrot vai piedāvātā cena atbilst tirgus cenai un vai uzpircējs nepiekrāps? Problēma tajā, ka nav nevienas publiskas informatīvās vietnes vai portāla, kur noskaidrot šos jautājumus.

Tādēļ meža īpašnieki spiesti rīkoties kā vecos laikos – apjautāties kaimiņam, vai šāds uzpircējs ir bijis pie viņa, ko solījis, vai solījumus izpildījis un pajautāt vietējam mežzinim, ko viņš zina teikt par šiem uzpircējiem. Tikai pēc tam, kad tas noskaidrots, ir vērts sākt pētīt piedāvāto līgumu, kurš arī var slēpt zemūdens akmeņus, citādi var gadīties kā vienam otram, kas pārdod mežu par iespaidīgu summu – 100 tūkstošiem eiro un tikai pēc tam noskaidro, ka mežs bijis divtik vērts, bet līgums paredz tādas soda sankcijas, ka lauzt to vairs nav iespējams.

Ko tad darīt meža īpašniekam šajā situācijā? Viena no metodēm būtu uzrunāt vairākus uzpircējus un apjautāties viņu piedāvāto cenu. Var mēģināt uzaicināt arī konsultantus, taču jāņem vērtā, ka arī konsultantiem tādā gadā kā šis, kad kokmateriālu cenas bijušas tik svārstīgas, nav viegli objektīvi novērtēt mežu – galu galā skujkoku kokmateriālu cenas rudenī ir jau vismaz par 30% zemākas par tām, kas bija, piemēram, jūlijā. Vēl viena metode būtu drusku papētīt to, kurš piedāvājas pirkt jūsu mežu – vai tas ir uzņēmums, kas nodarbojas ar mežizstrādi un kokapstrādi vai tikai uzpircējs, kurš uzpērk un tad pārdod tālāk. Lai gan abi divi, nenoliedzami, ir ieinteresēti nopirkt lētāk, tomēr uzpircēja gadījumā starpība starp nopirkšanas un pārdošanas cenu ir viss iespējamās peļņas avots.

Vēl viens būtisks risks ir tas, ka jāsaprot – uzpircējam pārdotais mežs pēc mēneša vai ilgāk nonāks izsolē, to nopirks cits uzņēmums un tālāk jau tas nodarbosies ar mežizstrādi. Tas nozīmē, ka jebkādas saistības, ko meža uzpircējs bija uzņēmies līgumā ar meža pārdevēju vairs nebūs spēkā – meža izstrādātājs varēs tikai noplātīt rokas, ka viņš neko par tādām nezina. Tādēļ visas ar mežizstrādi saistītās problēmas, tādas kā izdangātie ceļi un solījumi atvest malku, būs jārisina pašam meža īpašniekam. Savukārt prasmīga un pieredzējuša mežizstrādātāja gadījumā peļņu galvenokārt nosaka pareiza sortimentu sagatavošanas prasme , kā arī kokmateriālu pārstrādes gaitā iegūtā pievienotā vērtība, tā nav tik ļoti atkarīga no cenas, par kādu nopirkts mežs. Visbeidzot, pēdējais ieteikums - paskatīties, par kādām cenām mežus pārdod un uzpērk biržās. Var ieteikt “Forest Mentor” (forestmentor.lv), kur diezgan operatīvi tiek ievietota informācija par izsolēm. Taču, protams, ja konkrētajā brīdī ir izsolāmo cirsmu pārpilnība, tad izsolēs pārdevēji saņem mazākas cenas, nekā vēlētos, un otrādi.

Galvenā problēma, ko rada nesakārtotā meža uzpirkšanas un mežizstrādes sistēma ir tā, ka bieži vien pie mežiem netiek vietējie izstrādātāji, bet peļņa iekrīt dažādu starpnieku un ar nozari nesaistītu cilvēku kabatās. Kā viņiem tas izdodas? Lai cik nebūtu dīvaini – bieži vien ar trulas bezkaunības palīdzību. Ja tu viņu atraidi dienas laikā, tad vakarā viņš ir klāt ar viskiju un meloni un kāpj pa logu. Tad tiek visu nakti dzerts, kamēr klients ir gatavs no rīta braukt pie notāra un parakstīt līgumu. Šis pēdējais apraksts nav mana fantāzija, bet konkrēts nesens gadījums.

Manuprāt, mežizstrādes nozarei kopumā un to pārstāvošajām organizācijām vajadzētu būt ieinteresētām pārtraukt šo “mežonīgo Rietumu” praksi un sakārtot nozari. Tas nodrošinātu, ka lielāka peļņas daļa paliktu vietējo meža izstrādātāju kabatās, ļaujot investēt tehnikā un modernizācijā, dodot labumu tautsaimniecībai un darba vietas reģionos.