Superoga – ķirbis

Ķirbju dzimtene ir Centrālamerika, Dienvidamerika – Peru un Meksika. Eiropā ķirbis nonācis 16. gadsimtā un drīz vien kļuvis par pilntiesīgu dārzu iemītnieku un maltīšu sastāvdaļu. Dažādas ir ne tikai šīs superogas ēdienu receptes – arī pats ķirbis ir tik dažāds! Ir ne tikai dažādi ķirbju veidi, piemēram, dekoratīvie, ziemas, vasaras, lielogu, bet arī katram veidam ir savas šķirnes ar atšķirīgām īpašībām, audzēšanas īpatnībām un izskatu. Lūk, piemēram, trīs Latvijā populāri ķirbji.
Provansas jeb muskatķirbis – tam piemīt īpatnēja muskata smarža, un daudzām šķirnēm raksturīga arī riekstu piegarša. Latvijā no šīs grupas vislabāk pazīst riekstu ķirbi Butternut. Atšķirībā no vairuma citu zināmāko šķirņu ķirbjiem muskatķirbjiem praktiski nav šķiedru, to piesātināti oranžais, saldenais mīkstums pēc konsistences ir gluži vai želejveida.
Sviesta jeb riekstu ķirbis – pēc izskata atgādina pudeles, tiem ir dzeltena, gluda miza, mīkstums ir oranžs, patīkami salds, ar krēmīgu garšu. Sviesta ķirbjus var uzglabāt ļoti ilgi, turklāt glabāšanas laikā ķirbja krēmīgā garša pat pastiprinās.
Spageti jeb makaronu ķirbji – dzeltenīgi, krēmkrāsas līdz balti ovālas formas ķirbji ar savdabīgu šķiedru, kas arī devusi tiem nosaukumu. Vārīts ķirbis iegūst vieglu riekstu aromātu. Izmantojams gan salātos, gan ar tomātu mērci kā jau daždien spageti – šim nolūkam ķirbi ieteicams nevis vārīt, bet gan cept cepeškrāsnī, bet pēc tam šķiedras virzienā izkasīt mīkstumu.
Veselīgi un liesi
Ķirbji ir veselīgi un īpaši ieteicami, sevišķi svara vērotājiem un kaloriju skaitītājiem, jo satur maz kaloriju – 27 kcal/100 g svaigu ķirbju, kas ir tikpat daudz cik ziedkāpostos, puravos un skābos kāpostos. Svaigos ķirbjos taukvielu saturs ir gaužām niecīgs – 0,1 g/100 g. Arī ogļhidrātu ir maz – tikai 5,5 g/100 g svaigas masas, kas ir divas reizes mazāk nekā melonēs, piecas reizes mazāk nekā ķiplokos un četras reizes mazāk nekā konservētā kukurūzā.
Ķirbji satur daudz kālija – 383 mg/100 g, kas ir trīs reizes vairāk nekā gurķos vai arbūzos, pusotras reizes vairāk nekā kāpostos vai tomātos. Nātrija jeb sāls ķirbjos tikpat kā nav (1 mg/100 g). Satur tie kalciju, fosforu un dzelzi. Ķirbjos ir A vitamīna provitamīns – 100 mg/100 g –, C un B grupu vitamīni.
Slimību profilaksei
Ķirbjus ieteicams lietot pārtikā, ja ir dažādas kuņģa un zarnu trakta slimības, tai skaitā aizcietējumi. Savu diurētisko jeb urīndzenošo īpašību dēļ šī oga ir pat ļoti iekļaujama ēdienkartē sirds un nieru slimniekiem, arī tad, ja ir tūska. Ķirbis no organisma izvada slikto holesterīnu, kā arī palīdz samazināt asinsspiedienu un stiprināt imūnsistēmu.

Ķirbja unikalitāti apstrīdēt ir grūti. No tā var gatavot siltus ēdienus, zupas, salātus un arī saldos ēdienu, kūkas un uzkodas. Kā apgalvoju izcili pavāri, ķirbja garšas noslēpums slēpjas apstrādē. Pat tiem, kam ķirbis nekad nav garšojis, kvalitatīvi pagatavojot, tas garšos visiem.

Izmantojams it viss!
Ķirbi ierasti var lietot dažādos veidos gan pārtikā, gan skaistumkopšanā – recepšu klāsts un iespējas ir ļoti plašas, taču nedrīkst aizmirst arī par superogas sulu, sēklām, mīkstumu un pat mizu.
Sula ir īpaši ieteicama cilvēkiem ar aptaukošanos, kā arī tiem, kam ir vielmaiņas traucējumi. Tā arīdzan ir labs palīgs, lai izvadītu nierakmeņus un organiskos sāļus, kā arī darbojas kā ļoti spēcīgs audu atjaunotājs, kas jo īpaši būtiski ir hepatīta un dažādu citu aknu slimību pacientiem. Tāpat ķirbju sulu ietiecams lietot, lai palīdzētu atjaunot skrimšļus un locītavu darbību un stiprinātu kaulu sistēmu. Vīriešiem tā var palīdzēt ārstēt priekšdziedzera iekaisumu: 2–3 nedēļas jādzer glāze ķirbju sulas dienā. Tiesa, ķirbju sula ir visai specifiska, taču lieliski sader ar citiem dārzeņiem un augļiem, to droši var jaukt mikslī ar ābolu, burkānu, dzērveņu, citrusu un citām sulām – būs ne tikai garšīgāk, bet arī veselīgāk.
Ķirbju sēklas ir īpaši bagātas ar eļļu – to sastāvā 50% ir eļļa. No tām pat gatavo īpašu ķirbju sēklu eļļu, kas ir labs omega 3 un omega 6 taukskābju avots un lietojama gan pārtikā, piemēram, dažādos salātos, gan arī skaistumkopšanā. Ķirbju sēklas ēdamas gan svaigas, gan žāvētas, arī apceptas – cepot tās nezaudē savas vērtīgās īpašības. Sastāvā esošā kukurbitacīna dēļ sēklas labi līdz pret cērmēm un spalīšiem. Tāpat tās palīdz uzlabot locītavu veselību, atjauno gļotādu mitrumu un ir labs onkoloģisko slimību profilakses līdzeklis.
Ķirbja miza satur daudz cinka, dzelzs, fosfora un nātrija. Lielisks līdzeklis matu, nagu un zobu stiprināšanai. Samaltu pulverītī var lietot kā piedevu dažādiem ēdieniem – mērcēm, zupām, biezputrām utt. Tiesa, uzturā ieteicas lietot tikai tādu ķirbju mizu, par kuriem zinām – tie nav apstrādāti ar dažādiem ķīmiskiem līdzekļiem.
Sēklu šūpulis – ķirbja mīkstums – pirmajā mirklī šķiet absolūti nederīgs, taču arī tā izmantošanas iespējas ir visai plašas. Tas ir ne tikai veselīgs organismam no iekšpuses, mīkstumu ļoti plaši var izmantot arī skaistumkopšanā. Visvienkāršākais veids – no sēklām attīrītu mīkstumu izmanto dušā sūkļa vietā, tā pabarojot ādu ar kāliju, vitamīniem un karotīnu.
Ķirbis praktiski neizraisa alerģijas, tāpēc tas ir lielisks mazuļu ēdienkartē, kad sāk piebarošanu. Tad visbiežāk ķirbi izsautē vai iztvaicē un sastampā biezenītī, taču tā pagatavošanas iespējas ir daudz dažādas.

Skaistumam
Ķirbja maska sausai un normālai sejas ādai
2 ēdamkarotes vārīta ķirbja saspaida putriņā, saputo ar 1 ēdamkaroti olīveļļas līdz veidojas viendabīga masa. Masku klāj uz sejas ādas, patur 30 minūtes, notīra ar vates sūklīti, viegli noskalo, ja nepieciešams. Maska lieliski pabaro un tonizē ādu.
Ķirbja maska visu tipu ādai
Svaigu ķirbja mīkstumu samaļ, nospiež sulu. Samitrina sulā marles salvetes, liek uz sejas, patur 15–20 minūtes. Masku var likt 2–3 reizes nedēļā, kurss 15–20 maskas. Tonizē, vitaminizē, mitrina un attīra sejas ādu.