Franču pianists Davids Frē atgriežas Rīgā ar jaunu programmu

Viens no spilgtākajiem franču klavierspēles skolas pārstāvjiem, viņš jau sen ir pazīstams klausītājiem kā interprets, kuram katra nots ir nozīmīga.

Plašu atpazīstamību Frē ieguva pēc dokumentālās filmas Swing, Sing and Think (2008) iznākšanas, kurā režisors Bruno Monsežons parādīja Baha koncertu ieraksta procesu kopā ar Deutsche Kammerphilharmonie Bremen. Pēc šīs filmas publika sāka cieši sekot Frē daiļradei, bet kritiķi augstu novērtēja viņa darbu. Die Welt nosauca viņu par "domājoša mūziķa paraugu", The New York Times – par "smalku un elegantu", un radio stacijas un festivāli sāka aicināt viņu uz sadarbību.

Frē sāka nodarboties ar mūziku četru gadu vecumā. 14 gadu vecumā viņš absolvēja konservatoriju savā dzimtajā Tarbā ar zelta medaļu uzreiz trīs specialitātēs: klavierspēlē, mūzikas teorijā un kamermūzikā. Tajā pašā laikā viņš uzvarēja savā pirmajā konkursā un pirmo reizi uzstājās ar simfonisko orķestri. Pēc tam viņš turpināja studijas Parīzes Augstākajā Nacionālajā konservatorijā, kuru absolvēja ar izcilību. Starp viņa skolotājiem bija Žaks Ruvjē, Dmitrijs Baškirovs, Pauls Badura-Škoda un Kristofs Ešenbahs. Frē ieguva arī balvu un stipendiju no Banque Populaire fonda.

Jau no agras bērnības viņš tiecās uz skatuvi: līdz divdesmit gadu vecumam Frē sniedza daudzus koncertus bez atlīdzības, krājot pieredzi un repertuāru. Viņa talants tika atzīts konkursos Arkšonā, Hamamacū un Monreālā, bet pēc pirmā albuma iznākšanas Virgin Classics izdevniecībā – ar Baha un Bulēza mūziku – viņa vārds parādījās London Times un Le Soir lapās, kur ieraksts tika atzīts par gada labāko.
27 gadu vecumā viņš jau tika atzīts par vienu no izcilākajiem Baha mūzikas interpretiem. Taču Frē repertuārs nav tikai vienkāršs skaņdarbu saraksts – tas atspoguļo viņa personīgo izvēli. Viņš dod priekšroku vācu klasikai, uzskatot, ka dzīve ir pārāk īsa, lai to tērētu mūzikai, pret kuru nejūt saikni. BBC Music Magazine intervijā viņš ironiski nosauca sevi par "dzīvu kausēšanas katlu", atsaucoties uz savām ebreju, franču, čehu, poļu, spāņu un somu saknēm. Taču tieši vācu komponisti paliek viņa mākslinieciskais centrs: “Ja man savas karjeras laikā izdosies atskaņot visu, ko sarakstījuši Bahs, Mocarts, Šūberts, Haidns, Brāmss un Šūmanis – es būšu laimīgs.”

Frē uzstājies ar vadošajiem orķestriem un diriģentiem: ar Francijas Nacionālo orķestri Kurta Mazura vadībā, turnejās pa Itāliju kopā ar savu sievastēvu – diriģentu Rikardo Muti, spēlējis ar Ņujorkas, Londonas, Losandželosas un Montekarlo filharmonijas orķestriem, Amsterdamas Concertgebouw, Bostonas simfonisko orķestri, NHK Tokijā, Mozarteum Zalcburgā, Klīvlendas simfonisko orķestri un daudziem citiem. Viņš arī uzstājies ar Parīzes orķestri Kristofa Ešenbaha un Džona Akselroda vadībā, kā arī ar Verbjē festivāla orķestri Klausa Mäkeles vadībā.

Kritiķi viņa interpretācijās izceļ izsmalcinātību, formas skaidrību, tēlainību un izteiksmīgu legato. Viņš prot apvienot tehnisko precizitāti ar poētiskumu, intelektuālu pieeju – ar iekšēju emocionalitāti. Tieši tas padara viņa koncertus īpaši pievilcīgus.

Rīgā Davids Frē uzstāsies ar programmu, kurā skanēs skaņdarbi, pie kuriem viņš atgriežas atkal un atkal: Šūmaņa Kreisleriana, Šūberta Muzikālie mirkļi un Lielā sonāte Nr. 21. Tie ir darbi, kuros skan pianista personīgā balss – maiga, pārdomāta, bet vienmēr dzīva.