Dvēseļu putenis: ko par vērienīgo filmu saka sabiedrībā zināmi cilvēki

“Iespaidīga filma. Tā atspoguļo Latvijas valsts tapšanas traģisko priekšvēsturi gan individuālā, gan vēsturiskā līmenī. Individuālā līmenī mēs redzam ārkārtīgu varonību no galvenā varoņa Artūra Vanaga puses. Savukārt vēsturiskais konteksts rāda, ka individuālā varonība ir jēdzīga tikai jēgpilnā kontekstā. Pirmajos gados, kad šis jaunais strēlnieks cīnījās cara armijā, vēlāk sarkanajos strēlniekos, tur nebija jēgas, un varonība izrādījās veltīga. Savukārt cīņa par Latviju arī šo puišu individuālo cīņu padarīja jēgpilnu, un rezultātā mums ir sava valsts. Varu tikai ieteikt visiem noskatīties šo filmu,” aicina Latvijas Valsts prezidents Egils Levits.

Arī leģendārais latviešu režisors Jānis Streičsnorada, ka, viņaprāt, filma patiesi ir izdevusies un režisora Dzintara Dreiberga veikums ir lielisks.

“Jaunais cilvēks nav izgāzies, kā daudzi gaidīja. Godam ir ticis galā ar sev uzlikto pienākumu. Esmu patīkami pārsteigts par gala rezultātu. Varu teikt, ka Latvijā ir parādījies daudzsološs, spēcīgs režisors. Šodien dzimšanas diena ir ne tikai filmai, bet arī talantīgam režisoram!”

“Ir ļoti grūti kaut ko teikt. Filma ir ļoti spēcīga, tu divas stundas esi bijis karā – tuvcīņā, kādā mūsdienās jau laikam neviens vairs nedodas. Tas šajā filmā ir lieliski un spēcīgi attēlots, un man šķiet, ka šādu filmu varēja uzņemt tikai garīgi spēcīgs un vesels cilvēks. Tāds, kuram ir vesels kodols un kurš nav sabojāts ar visādām tendencēm un plūdumiem. Šī ir viena no retajām filmām, pēc kuras ir grūti ko teikt uzreiz, jo tu esi viņā iekšā. Tas ir ļoti spēcīgs notikums. Tas ir vairāk nekā kino, tas ir notikums tautai. Tāpat kā grāmata. Man nepatīk kara filmas, bet šo filmu es atzīstu par ļoti svarīgu notikumu mūsu dzīvē,” atklāj animācijas filmu režisore Roze Stiebra.

“Es domāju, ka tā ir pasaules līmeņa filma. Nebiju gaidījis kaut ko tik satriecošu. Filmas režisors Dzintars Dreibergs ir ģēnijs, kurš ir izdarījis to, kas nav izdevies nevienam. Domāju, ka šī filma paliks uz simt, divsimt gadiem. Esmu dažkārt domājis, ko es darītu, ja kas tāds notiktu šodien. Pēc šīs filmas noskatīšanās, šķiet, es pirmais būtu uz robežas. Vienīgā vieta filmā, kas man mazliet negāja pie sirds – mēs taču beigās uzvarējām, kāpēc palikām tik bēdīgi? Tā ir lielākā uzvara, kas piedzīvota! Mēs esam viena no tām 186 nācijām, kurām ir sava valsts,” uzsver režisors Andrejs Ēķis.

“Filma raisa skumjas, bet vienlaikus ir prieks, ka radīts kaut kas tik liels un paliekošs, ko nebūs viegli aizmirst. Arī jauniešiem būs, ko paskatīties, lai saprastu, kas ir Latvija un kā tā radusies. Redzot šo filmu, varbūt kāds, cerams, arī politiķi, aizdomāsies, par ko žēlojamies ikdienā. Spēcīgs gabals. Cepuri nost režisoram un visai komandai!” saka pludmales volejbolists Edgars Točs.

“Filma ir aizkustinoša, ļoti patiesa, emocionāla, izzinoša un vēsturiska. Vienkārši lieliska! Tajā ieguldīts milzīgs darbs – aktieru, veidotāju, režisora, visu, kas tajā bijuši iesaistīti,” tā mūziķis Māris Mihelsons.

“Pēc filmas noskatīšanās pārņēma tādas emocijas, ka gandrīz nevaru parunāt. Filma uz mani atstāja varenu iespaidu. Ļoti jūtīgi un vīrišķīgi izstāstīts kara ārprāts, kas sadragā cilvēkus, iznīcina bērnību. Var tikai pateikties Dievam, ka mums nekas tāds nav jāpiedzīvo. Man pašai ir divi dēli tieši tajā vecumā, kad viņi būtu pakļauti līdzdalībai, ja kaut kas tāds notiktu mūsdienās, un man ir ļoti viegli identificēties ar tām sāpēm, par ko stāsts vēstī. Fantastiski, ka režisoram ir bijusi drosme tam ķerties klāt. Tas ir viss, ko šobrīd varu pateikt. Gribas vienkārši paklusēt – aiz cieņas, aiz… Vienkārši ir “aizsista elpa””, pārdomās dalās aktrise Zane Daudziņa.

“Tas, ko es sev paņemšu no šīs filmas, ir upurēšanās radītā cieņa. Redzot jeb fiziski piedzīvojot strēlnieku upurēšanos, to, kam viņi gāja cauri – pret to nevar palikt vienaldzīgs. Tās, manuprāt, ir filmas spēcīgākās ainas, kur redzi, kā nevis viens, desmit, simt, bet gan tūkstošiem cilvēku ir gatavi celties un iet pret lodēm, un cīnīties. Un tad tu sāc domāt, kā būtu šodien. Tā ir tā sajūta, ko filma manī iesēja – cieņa pret šiem cilvēkiem, kas mums ir devuši iespēju dzīvot brīvā Latvijā,”uzsver režisors Juris Kursietis.