Latvijas vīriešu garīgā veselība rada bažas mediķu vidū (+VIDEO)

Lai arī desmit gadu laikā izdarīto pašnāvību skaits Eiropas Savienībā ir mazinājies par gandrīz 14%, statistika joprojām ir nepielūdzama. Saskaņā ar Eurostat datiem 2020. gadā vien fiksēti 47 252 nāves gadījumi, kas iestājušies tīša paškaitējuma dēļ. Lielākajā daļā jeb 77,1% gadījumu pašnāvību izdarījuši vīrieši. Vairums pašnāvību saistīts ar depresiju, psihoemocionālās veselības problēmām un nevēršanos pēc palīdzības.

Arī Latvija jau gadiem ir viena no pasaules līderēm šajā statistikā, turklāt aina nemainīga – pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem Latvijā 2022. gadā pašnāvību izdarījuši 224 cilvēki, no kuriem 83% ir vīrieši, vairums vecumā no 25 līdz 69 gadiem. RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikas galvenais ārsts Ernests Pūliņš-Cinis un ārste rezidente psihoterapijā Karīna Rudus ir vienisprātis – vīrieši, kuri sastopas ar mentālās veselības problēmām, bieži vien, aizspriedumu vadīti, vienkārši neuzdrīkstas lūgt palīdzību.

Kāpēc runāt par vīriešu psihisko veselību?

Lai gan pēdējos gados ir sperti nozīmīgi soļi, lai savlaicīgi atpazītu mentālās veselības problēmas, nenoliedzami sabiedrībā joprojām valda uzskats, ka vīriešiem jāsaglabā spēcīgs un vīrišķīgs tēls, kas bieži notiek uz viņu emocionālās labklājības rēķina. “Psihiskās veselības tēma ir vienlīdz svarīga abu dzimumu populācijās, tomēr jāsaka, ka sievietes daudz aktīvāk nekā vīrieši vēršas pie speciālista pēc palīdzības. Vīrieši biežāk tiek pakļauti dažādiem sabiedrībā valdošiem stereotipiem un pieņemtiem standartiem par to, kādam jābūt vīrietim, kam attiecīgi seko patieso emociju slēpšana un izvairīšanās meklēt profesionālu palīdzību,” stāsta psihoterapeits E. Pūliņš-Cinis.

Vīrišķības stereotipi tiek ieaudzināti jau agrā bērnībā ar frāzēm “ko raudi kā meitene?!”, “zēni taču neraud”, “zēni tā nedara”. Vienlaikus emociju agresīvākas izpausmes, piemēram, fiziska iespaidošana no līdzcilvēku puses, nereti var tikt akceptētas, vēlreiz apstiprinot to, ka “zēniem jau ir jāizkaujas”, “puikas paliek puikas” u. tml. “Šie standarti nosaka, ka “īsts vai normāls vīrietis” ir fiziski un mentāli stiprs, vesels un nedrīkst izrādīt savus pārdzīvojumus. Nereti baiļu, skumju, nomāktības, bezcerības, vainas apziņas un citu izjūtu izpaušana, kā arī attiecīgās palīdzības meklēšana tiek uztverta kā vājuma un nevīrišķīguma pazīme,” stāsta ārste rezidente.

Kā norāda ārsti, šādu attieksmes radīto mentālo stereotipu pārņemšana var radīt destruktīvas sekas, piemēram, veicināt dažādas mentālās veselības problēmas – depresiju, trauksmi, vielu atkarības un somatoformos traucējumus jeb fiziskām saslimšanām līdzīgus simptomus bez fiziska cēloņa, piemēram, smakšanas sajūtu, sāpes krūtīs un reiboņus.

Psihiskās veselības “sarkanie karogi”

Ārsti uzskata, ka, ja cilvēkam ir vismaz aptuvenas zināšanas par simptomiem, kas liecina par paša vai līdzcilvēka mentālās jeb psihiskās veselības sarežģījumiem, ir daudz vieglāk savlaicīgi tos pamanīt, attiecīgi veicot arī turpmākās darbības, piemēram, meklējot palīdzību. “Mentālās veselības diagnožu simptomus var iedalīt četrās grupās – fiziskie, emocionālie un kognitīvie simptomi, kā arī uzvedības pārmaiņas. Katrā grupā ir vērojami tā saucamie “sarkanie karogi”, kurus pamanot vai pievēršot tiem pastiprinātu uzmanību, gan pats cilvēks gan līdzcilvēki var savlaicīgi atklāt, ka kaut kas nav kārtībā, un meklēt palīdzību,” norāda psihoterapeits.

Fiziskie simptomi: enerģijas trūkums, miega traucējumi, ēstgribas un/vai ķermeņa svara izmaiņas, kustību gausums vai pārlieku liela aktivitāte, būtiska libido pavājināšanās vai citi simptomi, kuriem nav objektīva iemesla, piemēram, galvassāpes, elpas trūkums u. tml.

Emocionālie simptomi: pazemināta interese un nespēja izjust prieku, nomāktība, pastāvīgas skumjas, bezcerības, bezspēcības, bezpalīdzības izjūta, neadekvāta vainas apziņa, pazemināts pašvērtējums, raudulīgums, nervozitāte, emocionāla labilitāte (straujas garastāvokļa svārstības), nemiers, nespēja kontrolēt satraukumu un atslābināties, viegla aizkaitināmība, nepamatotas dusmas un agresivitāte.

Kognitīvie simptomi: grūtības koncentrēties, neizlēmība, atmiņas traucējumi, palēnināta domāšana, pašapsūdzība un domas par pašnāvību.

Uzvedības pārmaiņas: darbspējas, darba kvalitātes un sabiedriskās aktivitātes mazināšanās, grūtības komunicēt. Arī higiēnas paradumu izmaiņas, kaitīgo ieradumu rašanās vai pastiprināšanās, t. sk. pārēšanās, smēķēšana, apreibinošo vielu lietošana, riskanta un pašdestruktīva uzvedība, piemēram, pārgalvīga auto vadīšana, pastiprināta alkohola vai narkotisko vielu lietošana, pašnāvības mēģinājumi.

Kā palīdzēt?

Mentālās veselības traucējumi vīriešiem un sievietēm var izpausties nedaudz atšķirīgi – vīriešiem, kuri sirgst ar depresiju, biežāk manāma aizkaitināmība, ekspresīvas dusmas un agresivitāte. Un, lai arī kopumā mentālās veselības problēmu simptomu ir daudz, ārsti norāda, ka galvenais un nozīmīgākais “sarkanais karogs” varētu būt tieši izmaiņas ierastajā cilvēka uzvedībā. “Ja cilvēks sāk uzvesties neierasti, kļūst noslēgts, viegli aizkaitināms, vārdu sakot – uzvedas pilnīgi citādi nekā līdz šim – to noteikti nevar atstāt bez uzmanības. Jo ātrāk to pamana, jo lielāka iespēja, ka cilvēks jau drīzumā atkal jutīsies labi,” norāda ārste rezidente psihoterapijā.

Atkarībā no tā, kurš – cilvēks pats vai kāds no līdzcilvēkiem – saskāries ar mentālās veselības traucējumiem, atšķiras arī pieeja, kā lūgt vai piedāvāt palīdzību, un iespējas, kā palīdzēt.

Ja palīdzība nepieciešama pašam:

savu resursu apzināšana un “uzlāde” (fiziskās aktivitātes, veselīgs uzturs, miegs, higiēna, emociju izlādes aktivitātes, apzinātības prakses u. tml.);

sociālā atbalsta loka iesaistīšana (dalīties un vērsties pēc palīdzības pie paziņām);

plānveida profesionālas palīdzības saņemšana (psihologs, psihoterapeits, psihiatrs, darbā – cilvēkresursu departaments un citi uzņēmuma algoti speciālisti);

vēršanās pēc akūtas palīdzības (RPNC uzņemšanas nodaļa, 113 un diennakts krīzes centru tālruņi).

Ja pamani, ka kādam nepieciešama palīdzība:

piedāvā, bet neuzspied palīdzību;

veicini nenosodošu, cieņpilnu sarunu ar interesi palīdzēt;

bez pārmērīgas uzspiešanas iesaki vērsties pie speciālista;

sniedz padomus tikai tad, ja otrs to lūdz.