Divi brāļi - kālis un rācenis

Fakti par kāļiem un rāceņiem

*Rācenis ir ļoti piemērots mazuļa piebarošanai, jo tam piemīt salda garša, un bērniem tas patīk.

*Kālis ir viens no produktiem, kas tiek ieteikts alerģisku bērniņu uzturā – retāk izraisa alerģiskas reakcijas. Neiesaka lietot slimnieku uzturā, jo novērots, ka kāļi var izraisīt gremošanas orgānos gāzu rašanos. Bērniem zaļi kāļi ir noderīgi zobu stiprināšanai.

*Ēdot kāļi labi jāsakošļā, un vieglāk tos sakošļāt, ja tie ir rīvēti. Kāļi ieteicami cilvēkiem ar aptaukošanās problēmām, jo tie satur maz kaloriju.

*Jāizvēlas nepārauguši kāļi, jo pāraugot tie kļūst kokaini. Svaigiem kāļiem ir nedaudz sīva garša, tāpēc tos visbiežāk izmato zupās un sautējumos. Lai noņemtu sīvumu, pirms vārīšanas vai sautēšanas tos var apliet ar verdošu ūdeni. Kāļu sulu lieto, lai papildinātu vitamīnu devu organismā.

*Vārītiem kāļiem pēc 3 stundām C vitamīns pilnīgi noārdās.

*100 grami kāļa satur 36 kcal, 1 g olbaltumvielu, 8 g ogļhidrātu. Kāļi satur arīdzan: A, B1, B2, B6, B9,C, H, PP vitamīnu, dzelzi, kāliju, kalciju, magniju, nātriju, fosforu.

*Rāceņos ir 5%, bet kāļos 7% cukuru.

Kas ir kālis?

Kālis, kura latīniskais nosaukums ir Brassica napus jeb reizēm lietotais Brassica napobrassica, angliski pazīstams kā rutabaga vai swede (burtiski: zviedru rācenis), ir sakņu dārzenis, kas, domājams, ir veidojies, krustojot savvaļas kāpostu ar rāceni. Tas ir samērā jauns dārzenis, kas pirmo reizi datēts tikai ar 17. gs. Tā saknes iespējams pagatavot ļoti daudzos veidos, taču arī tā lapas ir ēdamas.

Kālis ir kāpostu dzimtas divgadīgs svešapputes augs. Saknes ir plakanas, plakani apaļas vai apaļas, parasti dzeltenas, retāk baltas ar zaļu vai pelēku galvu. Mīkstums ir dzeltens, dažreiz balts, blīvs ar maigu, nedaudz sīvu garšu. Mietsakne ir labi attīstīta, sānsaknes ir izvietotas galvenokārt 25–30 cm biezā augsnes kārtā. Lapas kālim ir plūksnaini dalītas. Ziedi dzelteni. Sēklas līdzīgas kāpostu sēklām.

Nav precīzu vēstures liecību

Pirmā zināmā rakstiskā informācija par kāli nāk no Šveices botāniķa Gasparda Bauhina, kurš 1620. gadā norāda, ka tas aug savvaļā Zviedrijā un ka tādēļ ieguvis savu bieži lietoto nosaukumu «swede». Ir uzskats, ka kālis ir cēlies no Skandināvijas vai Krievijas. Atrodamas liecības, ka Anglijā kāļi plaši ievesti 18. gs. beigās, bet karaliskajos dārzos – jau 1669. gadā. Kālis Anglijā plaši kultivēts 1790. gadā. Taču, kā vēsta citi avoti, senie grieķi un romieši kāļus uzturā lietojuši jau vairākus gadsimtus pirms mūsu ēras.

Īpaši veselīgs bērniem!

Kālis ir šķiedrvielām bagāts dārzenis. Tas ir lielisks enerģijas avots, jo sastāvā ir dabiskie cukuri (glikoze, fruktoze) un cietes. Turklāt kāļi satur olbaltumvielas, ogļhidrātus, minerālvielas (kāliju, sēru, fosforu, dzelzi), pektīnus, ēteriskās eļļas, nedaudz karotīna, nikotīnskābes, tiamīna un riboflavīna. Bagāti ar C vitamīnu, satur arī B1, B2 un PP vitamīnus.

Kāļi veicina gremošanu un nomāc pūšanas procesu zarnās, uzlabo asinsrites sistēmas darbību. Sastāvā esošais dzelzs lieliski palīdz organismam papildināt dzelzs krājumus anēmijas gadījumā, kā arī lieti noder pret aterosklerozi un plaušu iekaisumiem. Pieder tiem diētiskajiem produktiem, kas mīkstina vēdera izeju.

Izmanto arī ārīgi

Kālim piemīt arī urīndzenošas un atkrēpošanu veicinošas īpašības. Ieteicams akūta gastrīta, enterīta, kolīta gadījumā. Ārstnieciskā nolūkā ēd saknes, lieto sulu, ko pēc garšas var jaukt arī ar citām sulām. Jāņem vērā, ka svaigi spiestas sulas ir ļoti koncentrētas, tāpēc, piemēram, bērniem līdz 1,5 gadu vecumam ieteicams uzturā lietot tikai atšķaidītas sulas. Sula jāgatavo tieši pirms lietošanas! Reizēm izmanto arī auga virszemes daļu – lakstus. Kāļus izmanto arī ārīgi – sarīvētus kāļus liek uz slikti dzīstošām brūcēm, bet sulas kompreses izmanto apdegumiem un ādas slimībām (kāļiem piemīt spēcīga pretmikrobu iedarbība).

Kālis dažādos ēdienos

Kālis ir viens no produktiem, ko tiek iesaka alerģisku bērnu uzturā – retāk izraisa alerģiskas reakcijas. Bērniem zaļi kāļi ir noderīgi zobu stiprināšanai.

Kāļus var ēst svaigus, cept, vārīt, sautēt, var gatavot arī pildītus kāļus. Prasmīgas saimnieces kā garšvielu izmanto pat kāļu lakstus (piemēram, salātos), savukārt kaltētus kāļa lakstus liek klāt zupām un mērcēm. Sasmalcinot kāļus skaidiņās, tos var arī skābēt, gluži kā kāpostus. Jebkura dārzeņu zupa un sautējums būs gardāki, tiem pievienojot kāli. Lieliski sader, vārot to kopā ar kartupeļiem, bet var arī izvārīt tikai kāli un sagriezt to šķēlītēs – var būt laba piedeva gaļas ēdieniem.

UZMANĪGI!

Ja ir nopietnas gremošanas sistēmas problēmas, pirms kāļu vai kāļu sulas lietošanas terapeitiskos un profilakses nolūkos, labāk iepriekš konsultēties ar ģimenes ārstu, jo novērots, ka reizēm slimniekiem kālis veicina pastiprinātu gāzu veidošanos.

Kāļa radinieks – rācenis

Rāceņi (Brassica rapa) ir līdzīgi kāļiem, uzskata, ka tie ir kāļu priekšteči. Rāceņu saknes ir apaļas vai plakani apaļas, arī tās veidojas no sakņu kakliņa paresninājuma. To mizas krāsa mēdz būt dzeltena vai balta pazemes daļā un dzeltena, zaļa vai pat violeta – virszemes daļā, mīkstums parasti balts. Izskats atkarīgs no šķirnes. Jaunie, maigie rāceņi izsenis bijuši lauku bērnu iecienīts gardums, jo tie ir saldāki nekā kāļi, labi apmierina mazo grauzēju grauztkāri, ir veselīgi zobiem un smaganām, satur daudz C vitamīna un karotīna, kā arī kāliju, kalciju, fosforu, magniju, dzelzi un sēru. Daudziem rāceņiem ēdamas ir arī lapas, kuras lieto salātos. Uzturvērtība un veselīgās īpašības rāceņiem ir stipri līdzīgas, kādas ir kāļiem.