«Šis 1994.gada 31.augusts izbeidza to, kas sākās tālajā 1939.gada 5.oktobrī…»

"Es domāju, ka bieži vien ikdienas steigā mēs piemirstam par atsevišķiem, bet ļoti svarīgiem mūsu nesenās vēstures faktiem. Viens fakts, par ko mēs visi esam vienisprātis, ir mūsu valsts neatkarības atgūšana. Bet mūsu valsts neatkarība un patiesa suverenitāte nebūtu iespējama bez tā, ka mūsu valsts būtu pilnīgi mūsu valdības, mūsu parlamenta un mūsu tautas kontrolē. Kamēr šeit, Latvijā, atradās okupācijas varas - Krievijas Federācijas - karaspēks, tikmēr ne patiesa neatkarība bija iespējama, ne arī mūsu ceļš pievienoties Eiropas Savienībai un NATO", - atzīmēja prezidents savā uzrunā pasākumā Rīgas pilī par godu Krievijas karaspēka izvešanas no Latvijas 30. gadadienai.

"Savā ziņā šis 1994.gada 31.augusts, kā ierakstīts Krievijas Federācijas un Latvijas Republikas līgumā, izbeidza to, kas sākās tālajā 1939.gada 5.oktobrī ar Krievijas bāzes līgumu. Tas lielā mērā gan juridiski, gan mentāli izbeidza vienu no būtiskiem mūsu valsts okupācijas elementiem. Karstajos strīdos bija daudz diskusiju: cik lielā mērā saglabāt Skrundas lokatoru, ko darīt ar militārajiem pensionāriem? Vēl joprojām ir un būs daudz un dažādu viedokļu par to, cik varēja un cik nevarēja panākt, kā vajadzēja vai nevajadzēja piekāpties. Bet tas, ko es gribu teikt - tā laika mūsu valsts vadītāji - Valsts prezidents Ulmaņa kungs, Ministru prezidents Birkava kungs, ministri, Saeimas deputāti - kuri pieņēma šos lēmumus diezgan karstās cīņās, manuprāt, izdarīja stratēģiski pareizāko lēmumu, kas arī šobrīd pozitīvi ietekmē mūsu valsts kopējo stratēģisko virzību. Mēs labi zinām, ka bez Krievijas bruņoto spēku izvešanas, mūsu dalība starptautiskajās organizācijās, mūsu pašreizējās neatkarības garantijas, ko dod NATO sabiedroto klātbūtne, mūsu pašu bruņoto spēku attīstība nebūtu iespējama.

Tas bija laiks, kurā arī bija daudz optimisma un cerību. Lasot 1994.gada 30.aprīļa Krievijas un Latvijas līguma par bruņoto spēku izvešanu preambulu, tur ir ļoti interesantas lietas minētas: "Ievērojot jaunās politiskās reālijas Eiropā un pasaulē, cenšoties Latvijas un Krievijas attiecības veidot jaunā kvalitātē, rīkojoties labu kaimiņattiecību sadarbības un pušu intereses un tiesību cienīšanas garā", - turpināja Edgars Rinkēvičs un secināja: "

Diemžēl 30 gadus vēlāk šīs frāzes nav piepildījušās. Vai tā ir mūsu vaina? Nē. Vai mēs gribējām šīs attiecības labākas? Vai mēs gribējām pāršķirt smagās vēstures lapaspuses, protams, rēķinoties ar to, ka Krievija atzīs Padomju Savienības veikto okupāciju un atzīs tos noziegumus, ko Staļina un komunistu režīms ir veicis pret mūsu tautu? Jā. Vai mēs mēģinājām darīt maksimālo? Es domāju, ka jā. Tā nav mūsu vaina, ka diemžēl tas, no kā mēs zemapziņā daudzi baidījāmies, piepildījās, un Krievija šobrīd ir aizgājusi tajā ceļā, par kuru mēs brīdinājām mūsu sabiedrotos un kas bija arī par pamatu mūsu integrācijai Eiropas struktūrās un arī eiroatlantiskajās drošības struktūrās.

Mēs diemžēl esam tagad citās reālijās Eiropā un pasaulē. Bet tas noteikti arī ir pārejoši. Mūsu galvenais uzdevums šobrīd ir tikpat atbildīgi un pragmatiski sargāt mūsu valsts neatkarību un drošību kā mēs to darījām pirms 30, 20 un 10 gadiem. Pieņemt atbildīgus lēmumus. Dažreiz varbūt arī nepilnīgus. Bet esmu pārliecināts, ka mēs to darīsim."