Jaunieši ar intelektuālās attīstības traucējumiem tiks piesaistīti darba tirgum

Īpašas vajadzības nav sods uz mūžu, cilvēki ar novirzēm no normas var kļūt par sabiedrības locekļiem. Par to šajās dienās runāja Latvijas eksperti.

Kuldīgas novada Pelčos 80 dalībnieki no visas valsts pulcējās Vasaras Universitātē. Pasākumā bija pārstāvētas 25 izglītības iestādes, kas īsteno speciālās izglītības programmas.

Piedaloties Saeimas sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājai I.Bērziņai, Izglītības un zinātnes ministrei A.Čakšai, Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktoram I.Lipskim, Labklājības ministrijas projekta “Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai” vadītājam J.Cebulim un Nodarbinātības valsts aģentūras pārstāvei S.Hemmingai, tika aktualizēts jautājums par jauniešu ar speciālajām vajadzībām iekļaušanos darba tirgū.

Noslēgumā tika pieņemta rezolūcija, lēmējinstitūcijas aicinot domāt gan par lielāku atbalstu uzņēmējiem, kuri nodarbina jauniešus ar speciālajām vajadzībām, gan par konkrētiem jautājumiem, kas saistīti ar šo jauniešu profesionālo pamatizglītību. Piemēram, speciālo izglītības programmu absolventiem nepieciešams individuāli pielāgots (saīsināts) darba laiks un saziņai ar valsts iestādēm un darba devēju jānotiek “vieglajā valodā”.

Jāveido īpaši profesiju katalogi un ir nepieciešams palielināt izglītības iestādēs apgūstamo profesiju klāstu.

Jārada un jāievieš diagnostikas instrumenti profesijas piemērotības noteikšanai jauniešiem ar garīgās attīstības traucējumiem.

Rezolūcijā minēti arī ar izglītības procesu saistīti jautājumi, piemēram, aktualizēta problēma attiecībā uz izvēlētās profesijas apguvei atvēlēto laiku, jo trīs gadi pēc 9. klases absolvēšanas nav pietiekami ilgs laiks, laiks jaunietis ar speciālajām vajadzībām to apgūtu.

Ir nepieciešams izstrādāt mācību sasniegumu vērtēšanas kārtību izglītojamiem ar garīgās attīstības traucējumiem gan pamatizglītībā, gan profesionālajā pamatizglītībā atbilstoši viņu attīstības līmenim un veselības stāvoklim.

Jauniešiem ar garīgās attīstības traucējumiem nedrīkstētu piemērot profesionālās kvalifikācijas pārbaudījumus elektroniskā formā.

Būtisks ir mentoru piesaistes jautājums, jo mentori ir vidutāji starp izglītības iestāžu audzēkņiem un darba devējiem. Tā kā šiem jauniešiem iztrūkst elementāras prasmes, kas ierastas viņu vienaudžiem, kā piemēram, prasme aizpildīt anketu vai uzrakstīt iesniegumu, nepieciešams mentors, kas jaunieti virza darba dzīvē atbilstoši viņa spējām. Ar mentora atbalstu jaunietis veiksmīgi iekļautos darba tirgū un sabiedrībā, spētu sagatavot motivācijas vēstuli vai CV. Mentoru programmai ir nepieciešams valsts finansējums, jo šobrīd mentori ar jauniešiem strādā kā brīvprātīgie.

Ne visi jaunieši ar speciālām vajadzībām spēs apgūt profesiju, tāpēc ir aktuāls arī dienas centru jautājums, kurš veiksmīgi tiek risināts tikai dažās pašvaldībās. Dienas centrs ir iespēja nodrošināt šo jauniešu iekļaušanos sabiedrības dzīvē un tā mazināt sociālās atstumtības riskus.