Vāc parakstus par pensiju 2. līmeņa uzkrājumu brīvprātīgumu

Šobrīd visiem Latvijas iedzīvotājiem, kas dzimuši pēc 1971.gada, valsts obligātā kārtā ietur 6% no algas un atdod šo naudu privātiem pensiju fondiem, lai tie rūpētos par šīs naudas saglabāšanu un apsaimniekošanu nākotnes pensijām. Diemžēl valsts nav noteikusi pienākumu bankām un privātajiem pensiju fondiem nedz vairot šo naudu, nedz pat nomināli to saglabāt, tāpēc tas arī nenotiek, argumentē iniciatīvas autors Jānis Ronis.

Bankas gan gūst peļņu, taču iedzīvotāji savu naudu zaudē. Kopš 2018.gada neto aktīvi uz vienu ieguldījuma plāna daļu ir samazinājušies par 22%. Cilvēkiem tiek ieturēta viņu nopelnītā nauda, un daļa no tās tiek pazaudēta neveiksmīgos ieguldījuma plānos. Vēlāk potenciālās pensijas veidā cilvēkiem tiks atdots atpakaļ mazāk nekā viņi ir ieguldījuši. Pamatojoties uz iepriekš izklāstīto, iniciatīvas autori piedāvā noteikt pensiju 2. līmeni par brīvprātīgu un samazināt darbaspēka nodokļu apjomu par 6%.

Proti, ja kāds iedzīvotājs vēlas 6% no saviem ienākumiem katru mēnesi atdot bankām ar cerību, ka tās saglabās šo naudu, vairos un vēlāk to izmaksās viņam pensijā, tad to var darīt arī turpmāk, taču tā nevar būt obligāta, valsts noteikta prasība.

Tāpat tiek rosināts dot iedzīvotājiem brīvību noteikt, ko darīt ar līdz šim jau 2. līmenī uzkrāto pensiju kapitālu - ieskaitīt to pensiju 1. līmeņa kapitālā, atstāt tur, kur tas atrodas, vai arī izņemt to un izlietot vai ieguldīt pēc pašu ieskatiem.

Šī nauda pieder konkrētajiem uzkrājējiem, un šiem cilvēkiem ir jābūt tiesībām ar to rīkoties brīvprātīgi. Nav pieļaujama situācija, ka valsts ar likumu ir izveidojusi neefektīvu sistēmu, kas uzliek par pienākumu iedzīvotājiem atdot savu naudu privātiem apsaimniekotājiem, taču tiem neuzliek par pienākumu šo naudu nedz saglabāt, nedz vairot.

Tāpat jāņem vērā, ka augsti darbaspēka nodokļi padara Latvijas ekonomiku nekonkurētspējīgu un veicina ēnu ekonomiku. Šādi tiek ierobežota arī cilvēku brīvība pašiem lemt par saviem ieguldījumiem un vajadzībām, izlemjot viņu vietā par to, kas darāms ar viņu naudu. Tas ir nepareizi.

Būtiski ir arī tas, ka, šī nauda tiek faktiski izņemta no Latvijas tautsaimniecības, pārsvarā ieguldīta ārzemēs un nes minimālu vai nekādu labumu Latvijas cilvēkiem, kas ir šīs naudas īstie īpašnieki, un Latvijas ekonomikai kopumā. Ļaujot cilvēkiem pašiem lemt par savām vajadzībām, ieguldījumiem un tēriņiem, liela daļa šīs naudas nonāktu Latvijas ekonomikā.