Rīgā varēs noskatīties zelta laikmeta kinolentes (+VIDEO)

Satriecošs Kannu pirmizrādes triumfs - sajūsmas saucieni un divpadsmit minūtes nepārtrauktu ovāciju. Un nu ar šo brīnišķīgo filmu 24.septembrī tiks atklāts kinofestivāls "Baltijas pērle". Pilnīgi ekskluzīvi - uz lielā ekrāna to varēs redzēt tikai šeit, festivālā.

Bezkaunīgs puišelis bokseris, kurš kino nonācis sava neatvairāmā smaida dēļ… un arī tāpēc, ka draudzējās ar tikpat trakulīgu puišeli režisoru.

Meitene, kas nejauši iemaldījās studijā un no kuras staroja seksapīls ar jaudīgu jaunas zvaigznes spēku.

Režisors, kurš vēl nebija ierakstījis savu vārdu kino vēsturē, vēl nebija kļuvis par leģendu un vēl nebija satricinājis Kannu kinofestivālu ar skandāliem revolucionārajā 1968.gadā. Neviens no viņiem vairs nav starp mums.

Bet Ričarda Linkleitera filmā "Jaunais vilnis" viņi atdzīvojas no jauna: Žans Pols Belmondo, Džīna Sīberga, Žans Liks Godārs. Un vēl - kopā ar viņiem redzam Fransuā Trifo, Klodu Šabrolu, Aņjēzi Vardu, Žanu Pjēru Melvilu, Žanu Kokto, Roberto Roselīni…

Tikai traks amerikānis, kurš līdz ausīm ir iemīlējies franču kino, būtu uzdrīkstējies iedzīvināt parastos tēlos duci apdāvinātu, talantīgu, izcilu, spožu un satriecoši jaunu cilvēku, kuri uz ekrāniem izcēla "jauno vilni" - un vienlaikus pārveidoja visu pasaules kinematogrāfu.

2025.gadā Ričards Linkleiters radīja stāstu par to, kā Žans Liks Godārs 1959.gadā filmēja "Līdz pēdējam elpas vilcienam" - filmu, pēc kuras līdz tam pilnīgi nezināmie Žans Pols Belmondo un Džīna Sīberga sajauca prātus miljoniem skatītāju un kļuva par veselas paaudzes seksa simboliem. Vai kāds vispār varēja to iedomāties pasaulē, kurā jau mirdz Alēna Delona un Brižitas Bardo vārdi? Linkleiters varēja.

Pieckārt nominēts Oskaram, divkārtējais Sudraba lāča un Zelta globusa laureāts, BAFTA balvas ieguvējs, viņš ir strādājis ar Brūsu Vilisu un Keitu Blanšetu, ar Endrjū Skotu un Klēru Deinsu.

Un arī šoreiz viņš radījis retu burvību - ilūziju, ka iespējams pārvietoties laikā. Operators Dāvids Šambils tik precīzi atdzīvina filmas "Līdz pēdējam elpas vilcienam" atmosfēru un vizuālo stilu, ka mēs jūtamies gluži kā filmēšanas laukumā - turpat blakus Godāram un jaunajam Belmondo.

Aktieri savus varoņus iemiesojuši tik pārliecinoši, ka tas pat nedaudz biedē: šķiet, ka nemaz nav robežu starp īstenību un izdomu, starp mākslas darbu un dokumentālo patiesību.