Latviešu kulta seriāls: varonīgs latvietis, viltīgs krievs un nepilnības

Daudzi mani paziņas jau sen neskatās «lineāro» TV, pārejot uz datoriem, bet sestdien kanālā LTV1 rādīja divas pēdējās «Sarkanā meža» sērijas, ko nu nekādi nevarēja palaist garām. Desmit iepriekšējās biju noskatījies vietnē lsm.lv, kur ir izveidota īpaša sadaļa par Latvijas jaunākajā vēsturē pirmo daudzsēriju spiegu grāvējfilmu.

SS leģionāri — par bijušajiem PSRS sabiedrotajiem

Filmas galvenajam varonim Vitoldam Reķim (aktieris Jēkabs Reinis) vēsturē bija reāls prototips — ar nedaudz citādāku uzvārdu Berķis. Britu izlūkdienests MI6 iesūtīja viņu Latvijā vērienīgās operācijas Jungle ietvaros 1949. gadā. Nogādāšanai no Zviedrijas tika izmantoti ātrgaitas kuteri Lursen-S — šis nosaukums vēlāk arī kļuva par Latvijas PSR Valsts drošības ministrijas operatīvās spēles nosaukumu, kas pēc tam tika iekļauta slepenos čekistu mācīblīdzekļos kā veiksmīgas pretinieka maldināšanas piemērs.

Vitolds ir īsts bruņinieks — tas nekas, ka ir paspējis piedalīties gan 1941. gada mežabrāļos, gan ebreju iznīcināšanas akcijās (kaut gan pats apgalvo, ka neesot šāvis!), gan leģionā, gan Brandenburg-800 specvienībā. Viņa galvā ir iestrēgusi metāla šķemba, bet ar visām savām domām Vitolds ir dzimtajā Latvijā, kur bērnunamā atrodas viņa māsiņa.

Viņas atbrīvošanas motīvs arī virza Vitoldu, kas piekrist piedalīties nāvējošā misijā angļu labā. Viņiem interesē viss saistītais ar padomju kodolieroču projektu, un briti diezgan naivi domā, ka Kurzemes mežos slēpjas vesela latviešu patriotu armija, kurai ir nu tik garas rokas, ka spēj pat pasmelties ūdeni no radioaktīvas upītes blakus padomju kodolieroču rūpnīcai Ukrainā...

Paralēli izvēršas līriskā līnija starp Vitoldu un viņa iemīļoto Veltu Rožkalns (aktrise Agnese Cīrule), kura iestājas dienestā Latvijas misijā Londonā. Kadrā uz ēkas sienas ar lieliem burtiem rakstīts Embassy, kaut gan pēc neatkarības zaudēšanas saglabājusies pārstāvniecība ar LR karogu saucās Legation.

Nelielo diplomātu grupiņu vada senilais kungs — Kārlis Zariņš (vecās skolas slavenais aktieris Uldis Dumpis), savukārt flirtēšanā ar britiem rullē izbijušais leitnants, lidotājs Rūdolfs Silarājs (Jānis Vimba). Principā MI6 viņam ir pakalpiņa loma — padod, pienes... Tomēr diplomāti lolo domu par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu, bet pagaidām rīko Cēsu kaujas 30. gadadienas svinības.

Krievi mēdz būt dažādi

Seriāla idejas autors un režisors Normunds Pucis un producente Arta Ģiga izveidoja apbrīnojami ticamu laikmeta dokumentu — filmu, ko ir interesanti izbaudīt līdz pat smalkākajām detaļām. Interjeri, tērpi, aizkadra mūzika rada tikpat autentisku iespaidu kā filmas tēlu psiholoģiskās motivācijas. «Sarkanais mežs» ir viengabalains mākslas darbs, kurā gandrīz katrs elements atrodas sava vietā. Pat tad, ja kaut kas ir mākslīgi pienests klāt no ārpuses, tad tiek visai veikli pieretušēts un stāv kadrā kā īstā manta.

Starp citu, pilnīgi pārliecinoši izskatās kopā ar Reķi iesūtītais Latvijā otrais MI6 aģents ar segvārdu Rubenis (Jurijs Djakonovs). Skatītājs tā arī neuzzina šo krievu puiša vārdu, kas kara laikā pievienojās vlasoviešiem, lai tāpat kā Reķis atriebtos «sarkanajiem» par tuviniekiem. Varoņu starpā notiek ķīviņi, bezmaz vai kautiņi — kam tad pieder Latvija, vai tikai latviešiem vien? «Labais krievs» galu galā iet bojā, veicot atentātu pret kāda PSRS ministra vietnieku, ko rīko kopā ar tādiem pašiem kā viņš neatkarīgās Latvijas krievu patriotiem — pirmskara militarizētās organizācijas «Sokol» biedriem.

Bet tā jau, piedodiet, ir fantastika — «Sokol» biedrības struktūras NKVD pagalam iznīcināja vēl 1940. gadā un tās nekādā veidā nepiedalījās mežabrāļu darbībā pēc kara. Pēdējie arī praktiski neveica nekādas akcijas pret PSRS karaspēku vai varas pārstājiem, ierobežojoties ar uzbrukumiem vietējiem padomju orgāniem, milicijai vai dažādām saimnieciskām organizācijām.

Kā anekdotē, filmā darbojas partizānu vienība ar nodevēju — «Bandava» banda, ko komandē nežēlīgs... VDK aģents, kādreizējais mežabrālis. Viņam ir tīrs nieks pārgriezt rīkli puikam, kas strādā NKVD konkurējošās bandītisma apkarošanas nodaļas labā, vai nošaut tādu pašu kā viņš krievu savervēto partizānu ar segvārdu Barons, lai viņa vietā dotos uz Londonu ar radioaktīva ūdens paraugu.

Seriāla morāle: cilvēki ir varoņi vai nelieši neatkarīgi no tautības. Un nenoteiktas «baltiešu» izcelsmes persona — Mihelsons, galvenais čekists, šāds dēmonisks tēls, ir visai adekvāts savās pamācībās par latviešu tautas izvēli par labu sociālismam. Vismaz jau par ieslodzīto kļuvušais Reķis nevar pretstatīt viņam neko, izņemot fatālista izmisumu un gribu.

Aiz kadra

«Sarkanā meža» tapšanā tika iesaistīti ne tikai pašmāju kino labākie spēki, bet arī citu mākslas jomu līderi — piemēram, seriāla mūziku ir komponējis maestro Zigmars Liepiņš. Cīņu mākslu konsultants — Ogres mērs un tuvcīņas instruktors Egils Helmanis.

Padomus seriāla komandai par čekistu pagātni deva Andris Trautmanis — neatkarīgajā Latvijā pirmās izlūkdienesta organizācijas — Iekšlietu ministrijas Informācijas departamenta dibinātājs 1991. gadā. Vēlāk šis departaments tika reorganizēts par Drošības policijas 2. Galveno pārvaldi un pēc tam likvidēts, jo tā funkcijas tika nodotas Satversmes aizsardzības birojam.

Trautmaņa oficiālajā biogrāfijā, kas ir sniegta viņa sarakstītās visai biezās grāmatas «Izlūkošanas noslēpumi» (Rīga, 2015), ir norādīts, ka autors bijis PSRS diplomātiskajā dienestā Rostokā, Berlīnē un Londonā, vēlāk ieņēma Latvijas PSR Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas Ārzemju informācijas galvenās redakcijas galvenā redaktora amatu. Savukārt neoficiāli ir zināms, ka biedris Trautmanis, ilgstoši pastrādājis zem vēstniecību «jumta» Eiropā, bija izgāzies un ar nepatiku pret ekskolēģiem sirdī sācis vadīt pret viņiem vērstu darbu 90. gadu sākumā.

Tā vai citādi, bijušais divu valstu izlūkdienesta pulkvedis nevarēja nezināt, ka speclīdzeklis «Neptūns-47» tika izmantots, lai padarītu nekustīgus un pēc tam apcietinātu un nopratinātu, nevis lai slepkavotu mežabrāļus. Ar masveida neselektīvām indēšanām Abakumova vadītā Valsts drošības ministrija nenodarbojas, kaut gan individuālas injekcijas nesmādēja. Tāpēc aina, kurā «Bandavu» likvidē noindējot, diemžēl ir feiks.

Neapšaubāmi izdomāta izskatās situācija, kurā seriāla galvenais varonis Vitolds Reķis nokļūst 1949. gadā atpakaļ Londonā, pirms tam pabijis Lubjankā, kur viņam izņēma metāla šķembu no galvaskausa!

Skatītājiem skaidro: notika apmaiņa pret arestētu padomju spiegu. Bet piedodiet, Staļina laikos sagrābtos ienaidnieku aģentus neapmainīja. Toreizējais Aukstais karš bija bezkompromisa spēle par nulles summu, un sagūstītais maksimāli varēja cerēt pagarināt savu mūžu par kādiem mēnešiem vai pat gadiem, piedaloties radiospēlē un pretinieka dezinformācijā. Pēc tam tik un tā — pagrabs, kur nošāva...

Taču nosūtīt Vitoldu atpakaļ Savienotajā Karalistē — tas gan bija ģeniāls scenārija gājiens. Jo tas nenoslēdz stāstījumu, bet sola sikvelu. Gaidām «Sarkano Londonu»?

Nikolajs KABANOVS