Demonstrēs Lidijas Doroņinas-Lasmanes simtgadei veltītu filmu (+VIDEO)

Kinorežisora Zigurda Vidiņa dokumentālās filmas "Daži stāsti bez epiloga" seanss un diskusija par filmu notiks 17.jūnijā plkst.18.00 kinoteātrī Splendid Palace Elizabetes ielā 61. Filmas izrāde ir turpinājums Latvijas Okupācijas muzeja un domu biedru grupas organizētajam sarīkojumu ciklam Lidijas vasara, kas veltīts Lidijas Doroņinas-Lasmanes simtgadei.

Filma "Daži stāsti bez epiloga" (1988) ir pirmā dokumentālā filma par Latvijas neatkarības kustības dalībniekiem - sirdsapziņas cietumniekiem -, kas uzņemta 1987.gadā un pirmoreiz publiski demonstrēta žurnālistiem Preses namā 1988.gadā. Filma izraisīja aktīvu pretdarbību no LPSR Valsts drošības komitejas.

Filmā savas liecības sniedz četri cilvēki, kuri līdz tam publiski nedrīkstēja to darīt: 1941.gada 14.jūnijā izsūtītā skolotāja Elza Rūķīte, tobrīd atbrīvotie politieslodzītie Jānis Rožkalns, Lidija Lasmane-Doroņina un pretestības kustības dalībniece Broņislava Martuževa.

Tagad, pēc 37 gadiem, publikai būs iespēja skatīt filmu uz lielā ekrāna. Par godu Lidijas Doroņinas-Lasmanes simtgadei, filmas režisors Zigurds Vidiņš ir sagatavojis īpašu saīsinātu, līdz šim neizrādītu filmas versiju.

Pirms filmas seansa skatītāji varēs klausīties diskusiju par filmas tapšanas vēsturi, apstākļiem un tās turpmāko likteni. Diskusijā piedalīsies filmas režisors Zigurds Vidiņš, žurnālists Ilmārs Latkovskis un rakstniece Rudīte Kalpiņa.

Pasākumu organizē Latvijas Okupācijas muzejs, atbalsta Rīgas valstspilsētas pašvaldība.

Lidija Doroņina-Lasmane (dzimusi Lidija Lasmane 1925. gada 28. jūlijā) ir latviešu disidente, PSRS okupācijas laika pretošanās kustības dalībniece.

Dzimusi 1925. gada 28. jūlijā Aizputes apriņķa Ulmales pagastā baptistu Lasmaņu ģimenē. 13 gadu vecumā kristījās Sakas baptistu draudzē. Pēc Otrā pasaules kara uzsāka mācības medmāsu skolā Rīgā. 1946. gada novembrī viņu pirmo reizi apcietināja kopā ar citiem ģimenes locekļiem par medikamentu un pārsienamo materiālu piegādi mežabrāļiem. 1947. gada aprīlī Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas karaspēka Kara tribunāls L. Lasmanei piesprieda ieslodzījumu uz 5 gadiem, tiesību ierobežojumus uz 3 gadiem, viņas tēvam Andrejam Lasmanim 10 gadus ieslodzījumā, bet mātei trīs gadus nosacīti. Ieslodzījumā Austrumurālu labošanas darbu nometnē (″Vosturallag″) Sverdlovskas apgabalā viņa saslima ar plaušu tuberkulozi. 1951. gadā viņa tika nometināta uz dzīvi Vorkutā, kur iepazinās ar savu nākamo vīru ģeologu Mihailu Doroņinu. Pēc Staļina nāves Lidijai Lasmanei atļāva atgriezties Latvijā, kur viņa dzīvoja pie sava brālēna Edvarda Lasmaņa Mežaparkā.

1970. gadā viņu otro reizi apcietināja par aizliegtās literatūras lasīšanu un norakstu izplatīšanu. Latvijas PSR Augstākā tiesa piesprieda L. Doroņinai divus gadus cietumsoda par ″apzināti nepatiesu izdomājumu izplatīšanu, kuri diskreditē padomju valsts un sabiedrisko iekārtu″, ko viņa izcieta Dzegužkalna sieviešu cietumā Iļģuciemā Rīgā.

Trešo reizi apcietināta Andropova organizēto represiju laikā 1983. gada 6. janvārī līdz ar Jāni Rožkalnu, Gunāru Astru un Jāni Vēveri par "pretpadomju propagandu un aģitāciju". Latvijas PSR Augstākā tiesa 1983. gada augustā viņai piesprieda piecus gadus ieslodzījumā Mordvijas nometnēs un trīs gadus nometinājumā. Gorbačova organizētās Pārbūves laikā, 1987. gada 14. janvārī L. Doroņina tika atbrīvota no ieslodzījuma un vairākus mēnešus turēta nometinājumā Altaja novadā Sibīrijā.

1987. gada vasarā viņa atgriezās Latvijā. Pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas viņa atjaunoja pirmslaulības uzvārdu (Lasmane) un aktīvi darbojās Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā.

1994. gadā Doroņina-Lasmane tika apbalvota ar V šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, kuru saņemt atteicās, ko pamatoja ar to, ka kopā ar viņu to saņemšot vairāki VDK aģenti. 2019. gadā Doroņina-Lasmane saņēma Ministru kabineta balvu.

2017. gada novembrī pirmizrādi piedzīvoja Andreja Verhoutinska uzņemtā dokumentālā filma "Lidija", kurā Doroņina-Lasmane stāsta par savu skarbo dzīvesgājumu.

Doroņina-Lasmane 2018. gada septembrī tika pieteikta Nobela miera prēmijai, būdama viena no 320 kandidātiem.