Būs spriedums zemes nomas maksas ierobežojumos piespiedu dalītajos īpašumos

Savukārt plkst.14.30 paredzēta preses konference, kurā piedalīsies Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aldis Laviņš un tiesneša palīdze Agnese Laizāne-Šalamaja.

Pēc vairāku gadu diskusijām, 2022.gada 1.janvārī stājies spēkā tā dēvētais piespiedu nomas maksājums jeb maksa par zemes lietošanu 4% apmērā no zemes kadastrālās vērtības.

Likumiskā lietošanas maksa veido 4% gadā no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības. Ja 4% gadā ir mazāk par 50 eiro, lietošanas maksa ir 50 eiro gadā. Minimālā lietošanas maksa - 50 eiro gadā - nav jāreizina ar zemes vai būves kopīpašnieku skaitu.

Likumiskās zemes lietošanas tiesības stājas spēkā trīs posmos, atkarībā no situācijas.

2022.gada 1.janvārī regulējums stājas spēkā visos dalītā īpašuma gadījumos, kuros piespiedu nomas attiecības attiecīgajā brīdī netiek regulētas ar spēkā esošu līgumu vai tiesas nolēmumu.

2023.gada 1.janvārī regulējums stājas spēkā visos dalītā īpašuma gadījumos, kuros piespiedu nomas attiecības 2022.gada 1.janvārī tiek regulētas ar spēkā esošu nomas līgumu vai tiesas nolēmumu.

2024.gada 1.janvārī regulējums stājas spēkā dalītā īpašuma gadījumos, kuros privātpersonai piederošas būves atrodas uz publiskas personas zemes.

Kā aģentūru LETA informēja tiesā, lieta ierosināta pēc vairāku privātpersonu pieteikumiem. Viņi lūdz ST pārbaudīt "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" 38.panta pirmās un otrās daļas, kā arī 42.panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 1.un 91.pantam, kā arī 105.panta pirmajam un trešajam teikumam.

Likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937.gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" 38.panta pirmā daļa nosaka, ka, ja būve ir patstāvīgs īpašuma objekts saskaņā ar šā likuma 14.panta pirmās daļas 1., 2., 3.vai 4.punktu, līdz būves apvienošanai vienā īpašumā ar zemi būves īpašniekam uz likuma pamata ir lietošanas tiesības uz zemi, ciktāl tās nepieciešamas īpašuma tiesību īstenošanai pār būvi.

Šāds likumisko lietošanas tiesību aprobežojums ir reālservitūts par labu būvei, kas ir patstāvīgs īpašuma tiesību objekts, un lietošanas tiesībām ir piemērojami Civillikuma noteikumi par reālservitūtu, ciktāl šis likums nenosaka citādi.

Apstrīdētā likuma 38.panta otrā daļa paredz - būves īpašniekam uz likuma pamata ir pienākums maksāt lietošanas maksu zemes īpašniekam par zemes lietošanas tiesībām. Likumiskās lietošanas maksas apmērs ir 4% no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības gadā, bet ne mazāks par 50 eiro gadā, bet būves īpašnieks un zemes īpašnieks var rakstveidā vienoties par citu lietošanas maksas apmēru. Šāda vienošanās nesaista nekustamā īpašuma ieguvēju, mainoties būves vai zemes īpašniekam.

Savukārt apstrīdētā likuma 42.panta pirmā daļa nosaka, ka šā likuma 38., 39., 40.un 41.pants stājas spēkā 2022.gada 1.janvārī.

Satversmes 1.pants nosaka, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, bet tās 91.pants paredz, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas.

Savukārt Satversmes 105.panta pirmais un trešais teikums nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu un īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu.

Iesniedzējiem un valstij piederot kopīpašums - nekustamais īpašums, kas sastāv no zemes gabala un dzīvojamās mājas. Uz zemes gabala atrodoties vairākas daudzdzīvokļu mājas ar privatizētiem, citām personām piederošiem dzīvokļiem.

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas rada viņiem Satversmes 105.panta pirmajā un trešajā teikumā ietverto tiesību uz īpašumu aizskārumu. Proti, apstrīdētās normas ierobežojot viņu tiesības rīkoties ar savu īpašumu, kā arī gūt no tā vēlamo peļņu. Pieteikumā arī norādīts, ka šāds pamattiesību ierobežojums nav samērīgs un pārkāpj Satversmes 1.pantā ietverto tiesiskās paļāvības principu.

Apstrīdētās normas arī neatbilstot Satversmes 91.pantam. Ar šīm normām bez objektīva un saprātīga pamata esot paredzētas atšķirīgas sekas atkarībā no zemes īpašnieka statusa un nekustamā īpašuma objekta. Proti, attiecībā uz zemes īpašnieku - privātu personu - tiesību uz īpašumu ierobežojums stājoties spēkā jau 2022.gada 1.janvārī, savukārt attiecībā uz zemes īpašnieku - publisku personu - šīs normas esot paredzēts piemērot tikai no 2024.gada 1.janvāra.

Turklāt apstrīdētajās normās noteiktie ierobežojumi neatkarīgi no nekustamo īpašumu objektu atšķirībām esot attiecināmi uz visiem zemes īpašniekiem dalītā īpašuma gadījumos, tādējādi skarot zemes īpašniekus būtiski atšķirīgi.