«‎Stradiņos» ar tehnoloģijām izdevies glābt Ivetas dzīvību (+VIDEO)

Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca (Stradiņa slimnīca) jau 17 gadus izmanto ekstrakorporālās membrānu oksigenācijas (EKMO) tehnoloģiju smagi slimu pacientu ārstēšanā, un tās pielietojums arvien paplašinās. Pateicoties šai augsti specializētajai terapijai un saskaņotam multidisciplināram komandai, nesen izdevies glābt pacientes Ivetas dzīvību. Viņa kļuva par pirmo reanimācijas nodaļas pacienti, kura pati spēja staigāt pa nodaļas gaiteņiem, brīžiem pat ielūkojoties ārstu darba telpās.

Stradiņa slimnīcas pacientei pēc sarežģītas sirds operācijas attīstījās smaga elpošanas nepietiekamība, un, neskatoties uz intensīvu ārstēšanu, viņas dzīvība bija apdraudēta. Lai nodrošinātu skābekļa apgādi un atvieglotu plaušu darbību, tika pieņemts lēmums nekavējoties pielietot EKMO terapiju. "Man bija milzīgs uztraukums, bija ļoti grūti elpot. Kad pamodos slimnīcā, biju pievienota aparatūrai un uzreiz varēju paelpot," atceras Iveta.

Par Ivetas veselības stāvokli rūpējās plaša multidisciplināra komanda. Ekstrakorporālās vienības virsārsts Dr. Edgars Prozorovskis un Prof. Eva Strīķe, kopā ar EKMO speciālistiem Dr. Dāvi Poliņu un Dr. Jāni Berķi-Bergu, nodrošināja ārstniecisko uzraudzību, kamēr par iekārtas darbību rūpējās perfuzioniste Dr. Biruta Mozule. "Iveta ir fantastiska paciente. Viņas pozitīvisms un vēlme sadarboties deva visai komandai papildu motivāciju," uzsver Prof. Eva Strīķe, Stradiņa slimnīcas 39. Sirds ķirurģijas anestezioloģijas un intensīvās terapijas nodaļas vadītāja, anestezioloģe-reanimatoloģe.

Agrīna rehabilitācija bija būtisks faktors atveseļošanās procesā. Paciente jau EKMO terapijas laikā veica elpošanas un kustību vingrinājumus fizioterapeitu vadībā. "Dažkārt viņa mūs pat pārsteidza ar savu aktivitāti. Viņa pati stūma EKMO iekārtu, pastaigājās un pat spēlēja bumbu," stāsta Dr. Prozorovskis.

Iveta pati smejoties stāsta, ka jau ārstēšanās laikā viņai prātā bija viens konkrēts mērķis - atkal dejot ča-ča-ča un atgriezties pie savām mazmeitām. Šī doma bija viņas galvenais stimuls cīnīties un aktīvi iesaistīties rehabilitācijā.

Sarunas noslēgumā profesore Eva Strīķe pacientei vaicāja, ko slimnīcas komanda varētu uzlabot ārstēšanas procesā. Iveta smaidot atzina: "Vēlos vien ātrāk skriet pie mazmeitām, un varbūt kakao." Pēc šīs sarunas Dr. Edgars Prozorovskis nekavējoties parūpējās, lai paciente saņemtu gardu tasi kakao, kas kļuva par simbolisku mazu uzvaru ceļā uz pilnīgu atveseļošanos.