Vai reformas rezultātā reģioni nepaliks vispār bez zālēm?

Veselības ministri Latvijā mainās tik bieži, ka laikam jau pat nozares pārstāvji neatceras visu pēdējo gadu ministru uzvārdus. Viens viņiem ir kopīgs - gandrīz visi veselības ministri nāk ar uzstādījumu samazināt zāļu cenas. Jaunais veselības ministrs Hosams Abu Meri (“Jaunā Vienotība”) – nav izņēmums. Ar viņa svētību Veselības ministrijas ierēdņi sagatavoja priekšlikumus, kas... cenu samazinājuma vietā var izraisīt aptieku bankrotu – īpaši lauku reģionos. Uz iespējamajām sekām norādīja jau divas veselības nozares organizācijas.

“Aptieku skaita samazināšanos visvairāk izjutīs iedzīvotāji reģionos. Pašlaik Latvija ir ekskluzīvā situācijā - farmaceitisko aprūpi mūsu valstī nodrošina gan lielie un mazie aptieku uzņēmumi, gan individuālās aptiekas, bet pieņemot šo nepārdomāto lēmumu, šāda situācija vairs nebūs iespējama, un varam pazaudēt farmaceitisko aprūpi pavisam, iedzīvotājiem laikā nesaņemot zāles, jo aptiekas vairs neatradīsies viņiem tuvumā," uzsver LFAA izpilddirektore Kristīne Jučkoviča.

Asociācijas ieskatā Latvijā vēl aizvien trūkst aptverošas farmācijas politikas, kas paredz secīgas darbības un pārskatāmā nākotnē sasniedzamus nozares mērķus. Ziņojums nesatur ne nozares pozitīvu virzību uz farmaceitiskās aprūpes pakalpojumu attīstību, ne konkrētus piedāvājumus farmaceita lomas primārajā veselības aprūpē stiprināšanai, kas ir akūti nepieciešami ne tikai farmācijā, bet arī veselības aprūpē Latvijā.
Pret Veselības ministrijas plāniem iebilst arī cita nozaru asociācija - Latvijas nacionālās zāļu apgādes asociācija.

Izskatās, ka pagaidām notiek cīņa tikai pret aptiekām, bet nav nekas dzirdams, ka par zemākām cenām runas ar ārzemju ražotājiem.

Mēs aptaujājām arī aptieku vadītājus un pacientu organizāciju pārstāvjus. Viņi atzinīgi novērtēja vēlmi samazināt zāļu cenas, bet par veidu, kā to piedāvāts panākt, bija skeptiski.

Baiba Ziemele,
Pacientu organizāciju tīkla valdes priekšsēdētāja
(Latvijas Pacientu organizāciju tīkls, Valdes priekšsēdētāja):

"Protams, mums – pacientiem, būtu ļoti labi, ja zāļu cenas Latvijā kļūtu zemākas. Es teikšu vairāk: būtu lieliski, ja pacienti saņemtu ne tikai zāles, bet arī atbilstošas kvalitātes medicīnas pakalpojumus laikus un par zemāku cenu nekā tagad.

No šī viedokļa raugoties, ir ļoti labi, ka ministrs Abu Meri kungs ir paudis šo problēmu un apsolījis to risināt.

Tomēr es nevaru nepieminēt dažus punktus, kas rada gan bažas, gan šaubas par ministra kunga plāna īstenošanas reālo pusi. Pirmkārt un galvenokārt, mēs neredzam katra priekšlikuma ekonomiskos aprēķinus. Kā tas ilgtermiņā ietekmēs zāļu pieejamības situāciju Latvijā?

Nav noslēpums, ka medicīnas nozare Latvijā pastāvīgi saskaras ar budžeta deficītu. Tas attiecas ne tikai uz pakalpojumiem, bet arī uz kompensējamo zāļu sarakstā iekļautajiem medikamentiem. Mums jau šobrīd trūkst finansējuma, lai kompensējamo zāļu sarakstā iekļautu visus mūsu iedzīvotājiem nepieciešamos medikamentus.

Citas bažas rada tas, ka ievērojamais cenu samazinājums var ietekmēt arī pieejamo zāļu klāstu. Piegādes problēmu dēļ visā pasaulē aptiekās vairs nav pieejamas daudzas ikdienā nepieciešamās zāles. Citi medikamenti nav pieejami, jo valsts nevar atļauties tos nodrošināt pacientiem, pat ja zāles ir atzītas par rentablām un ir gaidīšanas sarakstā uz kompensāciju.

Uzskatu, ka visām iesaistītajām pusēm - ministrijai, farmācijas nozares un sabiedrisko organizāciju, kas pārstāv pacientus un ārstus – pārstāvjiem, ir jāsadarbojas, lai izstrādātu optimālu zāļu cenu samazināšanas plānu, kura īstenošanai būs efekts ne tikai "šeit un tagad", bet arī ilgtermiņā.

Leonīds Hodasevičs,

Aptiekas “Rāmklani” īpašnieks,
trešās paaudzes farmaceits:

"Spriežot pēc notikumu attīstības gaitas, ministra kungs vai nu ir nepareizi informēts, vai arī slikti izprot situāciju nozarē. Un reālā situācija izskatās šādi:

• Pirmkārt, pretēji izplatītajam uzskatam, ka aptiekas plaukst un zeļ un ir viens no ienesīgākajiem uzņēmumu veidiem, kas pelna teju miljonus – diemžēl, tā nebūt nav.

Ja runājam par kompensējamo zāļu uzcenojumu, no kura cita starpā veidojas aptiekas peļņa, tas ir minimāls. Turklāt šajā jomā aptiekas faktiski JAU kreditē valsti: aptiekas pārdod kompensējamos medikamentus (t. i., pircējs zāles saņem par cenu, kas ir zemāka nekā to reālās izmaksas) un valsts šo kompensējamo daļu atmaksā aptiekai tikai mēneša laikā!

• Otrkārt, jau tagad dažu medikamentu pārdošana ir kļuvusi nerentabla, bet valsts nepiešķir līdzekļus šo medikamentu iegādei. Aptiekas tās pērk un glabā tikai tāpēc, ka cilvēkiem tās principā ir vajadzīgas, un, lai gan vēlāk (apmēram mēnesi pēc pārdošanas, ja tā notiek) tās daļēji tiek atmaksātas, pirkums joprojām notiek kredītā.

Pēc būtības, īstenojot Veselības ministrijas ieceres samazināt zāļu cenas, aptiekas būs spiestas vēl vairāk kreditēt valsti. Un nekur nav noteikts, ka valsts pēc tam kompensēs aptiekām radušās izmaksas.

• Treškārt, tikai nosakot savu nelielo uzcenojumu, aptieka spēj izdzīvot. Taču, ja lēmums par zāļu cenu tiek pieņemts apzināti, nevis vadoties no reālās tirgus situācijas, un ja aptiekām tiek dotas direktīvas no augšas, sekas var būt visai traģiskas, īpaši reģionos. Jau šodien mazajām aptiekām provincēs kļūst problemātiski maksāt algas saviem darbiniekiem, nemaz nerunājot par lielu peļņu.

Tādējādi, Veselības ministrijas un tās vadītāja ideju īstenošana novedīs pie daudzu mazo aptieku slēgšanas! Un skaits - 150 aptiekas, manuprāt, joprojām ir pārāk optimistisks. Man ir aizdomas, ka reāli tiks slēgtas vismaz divas reizes vairāk aptieku.

• Ceturtkārt, ja galvaspilsētas iedzīvotājiem vairāku aptieku slēgšana lielākā vai mazākā mērā ir komforta jautājums, tad vienīgās aptiekas likvidācija kaut kur lauku apvidū vietējiem iedzīvotājiem būs īsta katastrofa. Daudzās mazapdzīvotās vietās aptieka bieži vien ir vienīgā vieta, kur var saņemt nepieciešamos medikamentus (arī kompensējamos), informāciju par to, kā tos pareizi lietot, un vispār saņemt konsultācijas par veselības problēmām.

• Piektkārt, jebkura aptieka cita starpā ir komerciāls uzņēmums. Tā pelna naudu, maksā nodokļus, nodrošina darba vietas vietējiem iedzīvotājiem. Bet, ja aptieka kļūst nerentabla, tā tiek slēgta. Ja tas notiek lauku apvidos, tur strādājošie cilvēki aizbrauc - daži uz lielajām pilsētām, daži vispār pamet valsti, kopā ar savām ģimenēm.

Iespējams, daži cilvēki ir priecīgi dzirdēt skaļus paziņojumus, kas dod cerību uz uzlabojumiem. Taču mana, kā trešās paaudzes farmaceita, prognoze nebūt nav optimistiska: pat ja kaut kas uzlabosies, tas būs tikai īstermiņā. Bet ar šo "uzlabojumu" sekām pēc tam vēl ilgi būs jātiek galā visiem - gan nākamajiem ministriem, gan nozares pārstāvjiem - no ražotājiem un vairumtirgotājiem - līdz mazumtirgotājiem."