Miris ūdens jeb Ūdens filtri ir bizness, nevis nepieciešamība

Daudziem mājās krānam uzstādīti ūdens filtri, citi ūdens filtrēšanai izmanto filtra krūzes. Kā tad nepirksi ūdens filtru, ja tos bieži reklamē, un paši uzņēmumu pārstāvji ierodas ar savu piedāvājumu iedzīvotāju dzīvesvietās. Iedziļinoties reālajā situācijā, ir skaidrs, ka bez ūdens filtrēšanas vai dzeramā ūdens iegādes plastmasas pudelēs var ļoti labi iztikt. Jo Latvijā krāna ūdenim ir laba kvalitāte un satraukumam par tā kaitīgumu vai kādu nelabvēlīgu ietekmi uz veselību nav pamata.

Ūdens kvalitāte tiek uzraudzīta

Dzeramajam ūdenim visā Eiropā ir noteiktas vienotas nekaitīguma prasības, kurās ir noteikti gan fizikāli, gan ķīmiski, gan bioloģiski parametri. To maksimālās, minimālās vērtības, kas jānodrošina dzeramajam ūdenim visās ūdensapgādes sistēmās.

Latvijā centralizētās ūdensapgādes sistēmās iedzīvotājiem tiek piegādāts drošs dzeramais ūdens. Tomēr reizēm ir novērojamas atkāpes no kvalitātes prasībām, tādos gadījumos, visbiežākais neatbilstības iemesls ir paaugstināta dzelzs jonu koncentrācija, kas rada patērētājam nepieņemamu ūdens duļķainību, smaržu un garšu, kā arī var radīt rūsas nosēdumus.

Lai nodrošinātu iedzīvotājus ar veselībai nekaitīgu un kvalitatīvu dzeramo ūdeni, Veselības inspekcija kontrolē dzeramā ūdens nekaitīguma un kvalitātes nodrošināšanas prasību izpildi publiskajos dzeramā ūdens apgādes objektos no ūdens ņemšanas vietas līdz patērētājam, organizē un veic dzeramā ūdens kvalitātes monitoringu, kā arī veic neplānotas dzeramā ūdens pārbaudes pēc iedzīvotāju iesniegumiem, ja iedzīvotājiem ir pamatotas sūdzības par dzeramā ūdens kvalitāti.

Veselības inspekcijas Vides veselības nodaļas vadītājs Normunds Kadiķis stāsta: „Ūdens Latvijā tiek pārbaudīts regulāri - atbilstoši paraugu ņemšanas biežumam. To regulē Eiropas Savienības normatīvie akti. Jo lielāku ūdens daudzumu ūdensapgādes sistēma piegādā, jo biežāk notiek ūdens paraugu ņemšana. Piemēram, Rīgas pilsētā tas var būt 18 līdz 20 reizes gadā. Savukārt lauku reģionos, līdz četrām reizēm gadā.”

Viņš izšķir divus aspektus, kas jāatceras, kad runājam par pārtikā lietojamo ūdeni. Tas ir dzeramā ūdens drošums un dzeramā ūdens pieņemamība. ”Drošums attiecas uz dažādu mikrobioloģisko organismu vai bīstamu ķīmisko vielu piesārņojuma neesamību, piemēram, smagajiem metāliem. Ilglaicīgi iedarbojoties tie var tieši ietekmēt veselību. Savukārt ūdens pieņemamību nosaka tādi raksturotāji kā ūdens garša, smarža, izskats, nosēdumi. To nosaka rādītāji, kas ir raksturīgi mūsu pazemes ūdeņos – dzelzs, sulfāti, hlorīdi, mangāna savienojumi. Tie ir dabīgie elementi, kas jau ir mūsu pazemes ūdeņos.

Tur, kur ūdens nāk no pazemes urbumiem, tam būs pārmērīga savienojumu koncentrācija. Piemēram, ūdens ar dzelzs savienojumiem, pazemē bez gaisa pieplūdes būs dzidrs un caurspīdīgs. Bet tad, kad tas nonāk saskarē ar skābekli, tas oksidējas un līdz ar to veidojas rūsainas nogulsnes, ko varam ar aci redzēt, kā nelielas duļķes, zina stāstīt Kadiķis. Speciālists norāda, ja konkrētā ūdensapgādes sistēma nenodrošina attīrīšanu, tad gan patērētājiem kā situācijas risinājums, ir uzstādīt individuālos filtrus. Tas, protams, nebūt nav lēts prieks. Un visbiežāk var būt tikai īslaicīgs problēmas risinājums, jo ar modernām ūdens filtrēšanas tehnoloģijām, nav izslēgts tas, ka tiek saņemts pilnīgi destilēts ūdens. Un ilgstoši lietot šādu ūdeni nav ieteicams. Tas var nodarīt arī kaitējumu veselībai.

Lai gan parasti ūdens piegādātāji ir parūpējušies par to, lai būtu ierīkotas ūdens atdzelžošanas iekārtas. Tā varētu būt problēma mazos lauku pagastos, kur ir neliels ūdens patērētāju skaits un ūdens piegādātājs nav spējīgs ieguldīt lielus finansiālos līdzekļus modernu attīrīšanas tehnoloģiju ierīkošanai. Vai citos gadījumos, kad atdzelžošanas sistēma ir izveidota, taču tā nestrādā, kā nākas, tad arī pa krānu var nākt duļķains ūdens.

”Vēl ir otra problēma. Ūdens ieguves vietā ūdens var būt labs. Bet, ja ēku iekšējais ūdensvadu tīkls jau ir novecojis (korodējis), tad arī šajā gadījumā ūdens kvalitāte var būtiski pasliktināties,” viņš saka un uzsver, ja patērētāji novēro kādas ūdens pasliktināšanās pazīmes, tad noteikt ir jāziņo par to ūdens piegādātājam.

Aizmirsīsim par mītiem

Arī Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes Ūdens pētniecības zinātniskās laboratorijas pētnieks Sandis Dejus ir pārliecināts, ka Latvijā ir ļoti paveicies ar dzeramā ūdens kvalitāti, ko nodrošina centralizētās ūdensapgādes sistēmas. Viņš ikdienā lieto dzeramo ūdeni no krāna un nekādas filtrēšanas iekārtas neizmanto.

”Latvijā pārsvarā ūdeni pumpē no pazemes. Mums pieejamais ūdens ir tīrs, jo lielākoties to attīra no dzelzs daļiņām, kas rada brūno nokrāsu un dzelzs piegaršu, tas, salīdzinot ar citām pasaules daļām, ir niecīgs un nenozīmīgs piejaukums ūdenim. Latvijā regulāri tiek ņemti ūdens paraugi visās ūdensapgādes sistēmās un analizēti atbilstoši dzeramā ūdens nekaitīguma prasībām. Ir sastopami ļoti reti gadījumi, kad tiek novērotas atkāpes no reglamentētajām normām, jo Latvijā ūdens kvalitāte ir tā avotā ir gana augsta un lielākoties atjaunotas ir arī centralizētās ūdensapgādes sistēmas. Līdz ar to ūdens ir dzīvībai un veselībai drošs. Ja tomēr gadās problēmas ar ūdens kvalitāti un tā estētisko baudījumu, tad lielākas investīcijas, ko būtu jāveic, ir diegu filtra uzstādīšana “brūnā ūdens” gadījumā, kā arī filtra krūžu vai aktivētās ogles filtru izmantošana nepatīkamas smakas vai garšas gadījumā, citas ūdens “superfiltrēšanas” iekārtas Latvijas apstākļos nav nepieciešamas,” klāsta Sandis Dejus.

Tomēr ir cilvēki, kas uz parasto krāna ūdeni raugās ar bažām, šauboties vai tas ir pietiekami labs dzeršanai un lietošanai pārtikā. „Ja kāds baidās dzert krāna ūdeni, tad, visticamāk, tie ir kādi vēsturiski stereotipi un atmiņas par hlorētu ūdeni, par ūdeni, kas garšo pēc dzelzs. Kādēļ atmiņas? Ikdienā hlora doza nesasniedz tādu koncentrāciju, lai cilvēks ar savām garšas kārpiņām spētu sajust hlora garšu. Līdz ar to tas ir liels mīts.

Ūdens var garšot pēc hlora tikai divas reizes gadā, kad tiek tīrīta ūdens cauruļu sistēma. Un šajos gadījumos patērētāji tiek brīdināti par potenciālajām garšas izmaiņām,” paskaidro Dejus. Viņš stāsta, ka reizēm arī gadās tā, ka veca iekšējā cauruļvadu sistēma var padarīt ūdeni estētiski nebaudāmāku. Tad ūdens var zaudēt kvalitāti, visbiežāk parādās tā saucamais „brūnais ūdens” (duļķainība), varbūt ir arī nepatīkams aromāts vai garša. Tas nav nekas ārkārtējs. Šādos gadījumos ūdens pāris minūtes ir jānotecina un pēc laika jau tas ir atbilstošā kvalitātē, ja ūdens kvalitāte neuzlabojas, tad jāziņo ēkas apsaimniekotājam vai ūdensapgādes uzņēmumam. Būtu jāpatur prātā, ka dzeramais ūdens ir aukstais ūdens, ko ieteicams notecināt līdz temperatūrai 8 - 12 grādi, it sevišķi pēc ilgākas prombūtnes, jo ūdens ēkas iekšējos tīklos mēdz uzsilt. Vēss ūdens ir svaigs un atsvaidzinošs.

Daudzi pērk dzeramo ūdeni pudelēs, domādami, ka no tā ir lielāks labums. Patiesībā lielākoties gadījumos tie ir tikai papildus izdevumi.

”Cilvēki ir iedomājušies, ka dzeramais ūdens plastmasas pudelēs ar kaut kādiem citiem parametriem ir kvalitatīvāks par krāna ūdeni. Tā nebūt nav, jo nav svarīgi, kādā veidā ir pildīts dzeramais ūdens - standartu kvalitātes prasības tam būs tādas pašas, kā citām ūdens apgādes sistēmām. Līdz ar to pēc sastāva nav manāmas atšķirības, tādēļ arī tas ir mīts. Tiesa, daudzviet pasaulē fasēts dzeramais ūdens ir vienīgais drošais variants, kā remdēt slāpes bez bažām par kaitējuma nodarīšanu veselībai. Tādēļ mums ir jānovērtē un jāciena šī iespēja droši remdēt slāpes ikvienā mājoklī un darbavietā. Tāpat atsevišķi gan ir izšķirams minerālūdens, tas ir sāļāks, mineralizētāks ar citādākām garšas īpašībām. Un tas tiek ierindots citā pakāpē, kas nav dzeramais ūdens,” vēl vienu nepareizu priekšstatu izkliedē ūdens pētnieks.

Viņš arī atgādina, ka jau kādu laiku gan zinātnieki, gan ēdinātāji un nozares eksperti apvienojušies kampaņā „Ū vitamīns”. Kampaņas mērķis ir mudināt iedzīvotājus dzert krāna ūdeni, kliedēt mītus par tā kvalitāti un nodrošināt pēc iespējas vairāk vietas, kur iedzīvotājiem remdēt slāpes ar to, piemēram, skolās, publiskās iestādēs un kafejnīcās. Šādas vietas tiek apvienotas “Ū vitamīns” datu bāzē www.udensparbrivu.lv/.

Viņš apliecina, ka ūdens ir fantastisks un ļoti ienesīgs bizness.

„Nereti tiek pārdots nevis pats ūdens, bet gan stāsts, kas nodrošina produkta atpazīstamību. Tas attiecas arī uz tiem pašām ūdens filtrēšanas sistēmām ar neticamiem rezultātiem. Parasti šādos stāstos saklausāmas puspatiesības, pseidozinātnes, skaļi saukļi. Mani favorīti ir – mazkaloriju un diētiskais ūdens. Es gribētu redzēt, kurā ūdenī ir daudz kaloriju.. Un tas ir arī tas, uz ko patērētāji „uzķeras”,” neslēpj Dejus.

Manipulācija ar iedzīvotājiem

Ūdens filtru uzņēmumi izmanto visus iespējas, lai apmuļķotu iedzīvotājus. Un nereti, lai piesaistītu klientus, rīkojas negodprātīgi. To neapšaubāmi parāda fakts, ka ik pa laikam no dažādām vietām Latvijā (kā laukos, tā pilsētā) tiek saņemti signāli par viltus ūdens kvalitātes pārbaudītājiem, kuri piedāvā dzīvoklī veikt dzeramā ūdens analīzi. Un vēlāk mēģina iestāstīt, ka no krāna tek ikdienā nelietojams ūdens, ko uzskatāmi parada viņu piedāvātie indikatori, piemēram, pēc veiktā testa parādās melnas, duļķainas nogulsnes, kas ir gaužām nepatīkams skats ūdens patērētājam. Redzot, kā krāna ūdens ir „pārvērties”, cilvēki tiek mudināti steidzīgi iegādāties ūdens filtru. No uzmācīgajiem filtru pārdevējiem ir grūti tikt vaļā.

Viņi prot apvārdot un iestāstīt cilvēkam, ka bez ūdens filtra uzstādīšanas viņiem turpmāk neiztikt, jo īpaši, ja cilvēks dzīvo viens un blakus nav neviena, kas varētu oponēt vai mēģināt no nelūgtajiem viesiem tikt vaļā. Kadiķis aicina iedzīvotājus būt uzmanīgiem un vērīgiem, neuzķerties uz šādiem tirdzniecības pārstāvjiem. Jo institūciju pārstāvji tā vienkārši nestaigājot pa dzīvokļiem un neveic ūdens kvalitātes pārbaudes. Tāda var tikt veikt tikai gadījumos, ja pats iedzīvotājs vērsies ūdenssaimniecības uzņēmumā un to pasūtījis.

Krāna ūdeni lieto uzturā bez bažām

Sertificēta uztura speciāliste Lizete Puga pārtikas sagatavošanai vienmēr izmanto krāna ūdeni.

“Par savā krānā tekošā ūdens kvalitāti nevaru sūdzēties, kā arī savās vecvecāku mājās ūdens vienmēr ir bijis tīrs un garša patīkama.” Viņa atgādina, ka ūdens ir cilvēka organisma galvenais pamatelements un ir rūpīgi jāseko tā optimālam patēriņam.

”Pieaugušam cilvēkam vidēji ir nepieciešams 30 - 35ml reiz ķermeņa kg, vidēji 70 kg smagam cilvēkam tie ir 2 - 2,5 l ūdens dienā,” stāsta Puga un piebilst, ”Tad noteikti der atcerēties, ka veikalu plauktos nopērkamo minerālūdeņu drošības standarti ir visaugstākie, taču dzeramajam ūdenim viszemākie un iespējams, ka tas ūdens no pudeles ir iegūts no tieši tā paša ūdensvada, kas piegādā ūdeni jūsu mājām. Līdzīgi arī jāseko ūdens mineralizācijas pakāpei, jo ikdienas vajadzībām nedrīkst izvēlēties ūdeņus ar mineralizācijas pakāpi virs 1,5 - 2g/l. It īpaši ''sāļos ūdeņus,” norāda uztura speciāliste.

Puga klāsta, ka diezgan liels mīts ir arī par dzeramo ūdeni, ko iegūstam no mājām. Viņa uzsver, ka lielākajā daļā saimniecību tas ir tīrs un veselībai vēlams ūdens, bez liekiem piemaisījumiem. Tamdēļ, ne vienmēr ir vērts uzstādīt kādas papildus tīrīšanas iekārtas, vai izvēlēties dzeramo ūdeni, kas ir fasēts pudelēs.

Savukārt Velta Priede, kura dzīvo Anglijā, bet Latvijā pavada savu atvaļinājumu domā, ka ūdens filtrēšanas „bums” pie mums aizgūts no ārzemēm. „Latvijā par ūdens kvalitāti nesatraucos, bet savā mītnes vietā Anglijā, gan daudzi izmanto ūdens filtrus. Varbūt tas nemaz nebūtu nepieciešams. To gan nezinu. Varu tikai teikt, ka latviešiem nevajag gan pirkt visu, ko reklamē, ticēt tam, ko rāda medijos. Te cilvēki ir tuvāk dabai un ūdens arī jāuztver kā dabas velte. Nav svarīgi vai tas nāk no krāna, akas vai avota,” ir pārliecināta Velta. Viņa šeit redzējusi reklāmu par nepieciešamību jonizēt ūdeni, tad cilvēks dzīvošot ilgāk, jutīšot manāmus veselības uzlabojumus. „Es neticu tādām blēņām, tam nav reāla pamatojuma. Pats galvenais, dzert ūdeni pietiekamā daudzumā katru dienu. Daudzi to nedara. Bet kad sāk izdzert tos pašus divus litrus parastā ūdens, protams, jutīs enerģijas pieplūdumu, jo no organisma izskalosies daudz kas lieks un nevajadzīgs,” pārliecināta Priede.

Zināšanai!

Dzeramā ūdens piegādātājs ir atbildīgs par iedzīvotāju informēšanu par viņiem piegādātā dzeramā ūdens kvalitāti un nekaitīgumu. Piegādātājam ir jāsniedz informācija patērētājam arī par pasākumiem, kurus ir veicis piegādātājs un kuri ir jāveic pašiem iedzīvotājiem, lai nodrošinātu dzeramā ūdens kvalitāti.

Dzeramā ūdens kvalitāti var pārbaudīt jebkurā akreditētā laboratorijā, kas piedāvā ūdens paraugu testēšanu. Šādu laboratoriju var atrast Latvijas Nacionālā akreditācijas biroja interneta vietnes www.latak.gov.lv sadaļā „Akreditētās institūcijas”.

Ja iedzīvotājam ir sava aka, tad viņš pats ir atbildīgs par ūdens kvalitāti. Un, ja novēro izmaiņas ūdens kvalitātē, būtu nepieciešams veikt laboratoriskos izmeklējumus. Īpaši, ja aku ir skāruši pavasara plūdi vai ilgstošas lietavas.