Neatbalsta ieceri mainīt veselības aprūpei iegūstamo līdzekļu sagādes principus

Latvijā veselības aprūpes finansējums šobrīd veidojas no vispārējiem valsts ieņēmumiem, pamatā nodokļu ieņēmumiem. Šāds finansējuma iegūšanas modelis veselības aprūpei, darba grupas ieskatā, nodrošina visu Latvijas iedzīvotāju līdzdalību, jo katrs iedzīvotājs maksā dažāda veida nodokļus.

Vienlaikus nesamērīgi liels ir pašu pacientu veikto tiešo maksājumu apjoms, jo tos veido gan pacientu pašu veiktā samaksa par veselības pakalpojumiem, gan arī valsts noteiktie līdzmaksājumi par veselības aprūpes pakalpojumiem un ārstniecības līdzekļiem, tai skaitā zālēm.

Darba grupa lēš, ka iedzīvotāji no saviem līdzekļiem apmaksā 36,6% no veselības izdevumiem, kamēr Eiropas Savienībā vidējais rādītājs ir uz pusi mazāks jeb 15,4%. Lielāko daļu no tiem jeb 40% veido izdevumi par ārstniecības līdzekļiem - zālēm un medicīniskām ierīcēm.

Darba grupa rekomendē mazināt iedzīvotāju pašu maksājumu apmēru, jo uzskata, ka tas ir "tiešs veselības aprūpes pieejamību ierobežojošs faktors noteiktai iedzīvotāju daļai".

Ja valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība tiktu ierobežota, balstoties uz noteiktu nodokļu samaksas faktu, apjomu vai jebkuru citu "diskriminējošu pazīmi", paaugstināsies nabadzības un sociālās atstumtības risks iedzīvotājiem ar zemākiem ienākumiem neveselības gadījumā, minēts ziņojumā. Tāpat pastāv risks, ka veidosies papildus slogs veselības aprūpes sistēmai, jo pacienti, laikus nesaņemdami slimību profilaksi, ārstēšanu un aprūpi, biežāk saņem izmaksu ietilpīgākus pakalpojumus jau slimību vēlīnās stadijās neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā un stacionārā.

Darba grupas ieskatā šo risku "īpaši paaugstinātu" likumisks pieļāvums atteikties no līdzdalības kopējā finansējuma sistēmā ar tiesībām veikt veselības pakalpojumu maksājumus tieši vai pirkt privātu apdrošināšanu. Pēc darba grupas sniegtajiem datiem, secināms, ka jau šobrīd privātās apdrošināšanas īpatsvars Latvijā ir "būtiski lielāks" nekā citās Baltijas valstīs - 2021.gadā no visiem iedzīvotāju izdevumiem par veselības aprūpi privātā apdrošināšana bija 3,6%, kamēr Lietuvā 1,3%, bet Igaunijā 1,6%.

Ziņojumā minēts, ka privātus maksājumus var veikt turīgākā iedzīvotāju daļa, līdz ar ko tiek veicināta "jau tā lielā nevienlīdzība" veselības jomā Latvijā. Darba grupa uzsvēra, ka kādas noteiktas iedzīvotāju grupas ierobežojumi veselības aprūpes pieejamībai var sekmēt šīs grupas pacientu smagākas slimības izpausmes, kas var radīt apdraudējumu citiem iedzīvotājiem un sabiedrībai kopumā, piemēram, palielinoties infekciju slimību riskam.

Darba grupa apzinās un izprot daļas sabiedrības un politiķu vēlmi caur izmaiņām veselības aprūpes finansēšanas modelī panākt uzlabojumus arī citās jomās, piemēram, veicināt nodokļu nomaksu. Atsevišķi darba grupas locekļi arī atbalsta ideju, ka ir nepieciešama valsts veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas sasaiste ar valsts obligāto sociālo apdrošināšanas iemaksu apjomu, kas varētu sekmēt darba devēju vēlmi maksāt nodokļus.

Vienlaikus aptuvenie aprēķini par fiskālajiem ieguvumiem un atsevišķu valstu, piemēram, Bulgārijas, Ungārijas un Rumānijas, negatīvā pieredze liekot šaubīties par potenciālajiem ieguvumiem, kuri neatsver riskus par nevienlīdzības veicināšanu veselības jomā Latvijā, tāpēc šāda veselības aprūpes sistēmas izmantošana nodokļu ienākumu sekmēšanai, darba grupas ieskatā, nebūtu atbalstāma.

Papildus finansējuma iegūšana būtu risināma politiskā kontekstā ar valsts izdevumu prioritāšu pārskatīšanu par labu iedzīvotāju veselībai un labbūtībai, valsts ekonomiskās attīstības veicināšanu, kā arī ilgtspējīgu nodokļu politiku un atbildīgu iekasēšanu.

LĀB maija sākumā izveidoja darba grupu, kuras uzdevums bija izvērtēt Latvijā esošo veselības aprūpes finansēšanas modeli un tā atbilstību labas veselības aprūpes nodrošināšanu visiem Latvijas iedzīvotājiem. Strādājot pie ziņojuma, darba grupa uzklausīja ekspertu, Pasaules Veselības organizācijas pārstāvja, kā arī darba grupas dalībnieku viedokļus.

Darba grupa pirmajā etapā koncentrējās uz finansējuma iegūšanu veselības aprūpei, neskarot citus jautājumus, kā piemēram, finanšu līdzekļu plūsma, administrēšana un pakalpojumu pirkšana.