Aizsilniecei ir ideja kā samazināt nepieciešamās izmaksas par veselības aprūpi

2022.gadā Latvijā pacientu līdzmaksājums ir vairāk nekā 40% no veselības aprūpes pakalpojuma cenas neatkarīgi no maksātāja rocības. Izpratne par sabiedrības veselību kā valsts ekonomiskās izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instrumentu trīsarpus tūkstošu gadu laikā ir krietni vājinājusies, kaut arī, visticamāk, tā ir lokāla rakstura īpatnība, uzskata Aizsilniece.

Kā vienu no galvenajām problēmām jau gadu desmitiem ilgi viņa izceļ horizontālas sadarbības trūkumu lēmumu pieņēmēju līmenī. Viņas vērtējumā viena nozare nevar izrauties atsevišķi citām priekšā, ir jāvirzās visiem kopā, un arī ministrijām ir jāsarunājas.

"Mums visiem kopā ir jāsaprot, kā mums trūkst, kas mums ir vajadzīgs, un jāmeklē atbilstoši risinājumi. Jāsaprot, ka kvalitatīva un savlaicīgi pieejama veselības aprūpe nav tērējošs apgrūtinājums, tas ir instruments, kā saglabāt darbaspēku," uzsver Aizsilniece.

Valsts ieguldījums viena pacienta veselības aprūpē Latvijā pērn bija nedaudz vairāk par 1000 eiro gadā. Lietuvā un Igaunijā šīs summas bija divreiz lielākas, toties cilvēku ar invaliditāti - krietni mazāk, bet vidējais dzīves ilgums - garāks un veselīgi nodzīvoto gadu - vairāk. Aizsilniece norāda, ka loģika ir vienkārša - jo vairāk cilvēks slimo, jo mazākas ir viņa darbaspējas. Līdz ar to, ja cilvēks nevar strādāt un pelnīt, viņa ģimene dzīvo nabadzībā, bērni nevar iegūt labu izglītību un viņu nākotnes karjeras iespējas ir ierobežotas.

"Jo vairāk šādu cilvēku, jo valstij grūtāk nodrošināt ekonomisko izaugsmi un labklājību," pauž Aizsilniece.

Pēc OECD 2021.gada datiem Latvijā ir viens no mazākajiem paredzamajiem dzīves ilgumiem starp OECD valstīm, ierindojoties starp Krieviju un Indiju. Eiropas Savienībā esam pēdējā vietā - Latvijā dzīves ilgums ir vidēji par 10 - 12 gadiem mazāks nekā vidēji citās dalībvalstī.

Valsts zāļu politiku atbalstošās stratēģijas ir vērstas uz to, lai katrā valstī palielinātu pieejamību augstas kvalitātes zālēm neatkarīgi no iedzīvotāju ienākumu līmeņa. Arī Pasaules veselības organizācija (PVO) uzsver, cik svarīgi ir izstrādāt, īstenot un uzraudzīt valsts zāļu politiku, lai nodrošinātu, ka dzīvībai un veselībai svarīgi produkti tiek atbilstoši izrakstīti un izsniegti par pieņemamām cenām, kā arī ir pieejami visās valstīs un reģionos, jo īpaši veselības aprūpes iestādēs. Tomēr valsts zāļu politika nav tikai veselības aprūpes jautājums, tas ir arī būtisks ekonomikas elements. Aizsilniece uzsver - šeit svarīga loma ir nacionālajiem zāļu ražotājiem. Daudzas valdības ir politiski ieinteresētas vietējās zāļu ražošanas jaudas attīstīšanā vai uzturēšanā, tādējādi palielinot iespēju paļauties uz vietējiem ražotājiem un resursiem un stiprinot pašpietiekamību.

Sadarbojoties ar vietējiem zāļu ražotājiem, valdība var nodrošināt regulāru zemu izmaksu medikamentu piegādi sabiedrības veselības programmām, kuru mērķis ir slimību kontrole, un tam nav nepieciešams ārvalstu iepirkums. Savukārt zāļu ražotāji veicina nodarbinātību, eksportē savu produkciju un attīsta rūpniecību un jaunas tehnoloģijas, kas stiprina valsts ekonomisko izaugsmi.

Turklāt pietiekama veselības aprūpes finansēšana un savlaicīga pieejamība valsts iedzīvotājiem pozitīvi ietekmē arī sociālā budžeta izdevumus. Aizsilniece norāda - medikamenti un tehnoloģijas nākotnē kļūs arvien dārgāki, tāpēc izdevumi par veselības aprūpi nemazināsies, taču ieguldījumi nozarē šodien veidotu veselīgāku sabiedrību ilgtermiņā, kas ļautu samazināt kopējās nepieciešamās izmaksas par veselības aprūpi.