Otrā maize – kartupelis

Īsa vēsture
Kartupeļi savvaļā aug Dienvidamerikā. Eiropā tie nonāca 16. gadsimtā, sākotnēji kā eksotisks krāšņumaugs. Pēc 1650. gada vairākās Eiropas zemēs tika atklāta kartupeļu uzturvērtība un tie kļuva arvien populārāki.
1673. gadā Kurzemes un Zemgales hercogistē kā vienā no pirmajām Eiropas valstīm ar koloniju Amerikā (Tobāgo) ieveda un vēlāk sāka audzēt kartupeļus pārtikai, tomēr tos pārsvarā izmantoja cūku nobarošanai. Saglabājies Kurzemes hercoga Jēkaba Ketlera kanclera fon Felkerzāma dēla ieraksts par to, ka hercogs licis caur Hamburgu ievest dārgos kartupeļus, lai pacienātu galmu. Tomēr katram vīram ticis tikai viens no šiem retumiem. Krievijas ķeizarienes Annas galma virtuvē kartupeļus esot ieviesis Kurzemes hercogs Ernsts Johans Bīrons. Tomēr plašākos apmēros kartupeļus sāka kultivēt 1684. gadā Ziemeļanglijā, 1716. gadā Saksijā, 1738. gadā Prūsijā, 1783. gadā Francijā.
Kas kartupelim vēderā?
Ķīmiskais sastāvs kartupeļos ir atšķirīgs, to ietekmē kartupeļu šķirne, augšanas vieta, audzēšanas apstākļi, kartupeļu gatavības pakāpe novākšanas laikā, uzglabāšana u. c. faktori. Kartupeļu ķīmisko sastāvu veido ūdens (vidēji 77%) un sausna (23%), kas savukārt sastāv no ogļhidrātiem, olbaltumvielām, taukiem, šķiedrvielām, vitamīniem un minerālvielām.
Olbaltumvielas un aminoskābes. No sakņaugiem un bumbuļaugiem kartupeļos ir viens no visaugstākajiem olbaltumvielu daudzumiem (vidēji līdz 2,1% svaigā kartupelī), turklāt ar lielu bioloģisko vērtību, jo satur augstas vērtības neaizstājamās aminoskābes. Pierādīts, ka kartupeļu proteīniem ir augstāka uzturvērtība nekā rīsu, makaronu un graudu proteīniem, tāpēc tie var tikt izmantoti kā, piemēram, graudu diētas papildinātāji, tādējādi sabalansējot aminoskābju daudzumu uzturā.
Tauki. Tauku daudzums kartupeļos ir pavisam niecīgs – vidēji 0,4%. Kartupeļu lipīdi galvenokārt satur brīvās taukskābes, triglicerīdus un fosfolipīdus. Linolskābe sasniedz 40–50% no kopējā taukskābju daudzuma, linolēnskābe 20–30%, oleīnskābe 1–5%, palmitīnskābe – 20% un stearīnskābe – 5%. Tā kā tauku saturs kartupeļos ir ļoti zems (0,02–0,2% svaigas augļa daļas), kartupeļus neuzskata par tauku avotu.
C vitamīns. C vitamīns ir galvenais vitamīns kartupeļos. C vitamīna vispārējā dienas deva no kartupeļiem ir ļoti būtiska, uzņemot 40% no dienas ieteicamās normas. Tikko novāktos kartupeļos C vitamīna daudzums svārstās no 10 līdz 25 mg 100 gramos. Visaugstākais C vitamīna daudzums ir kartupeļa serdē (25–29 mg 100 gramos), kas ir vairāk nekā mizā (22–26 mg 100 gramos).
L-askorbīnskābe jeb C vitamīns cilvēka organismā netiek sintezēts, tāpēc to ir svarīgi uzņemt ar augļiem un dārzeņiem. C vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns ar antioksidatīvām īpašībām, kas stimulē imūnsistēmu, tam piemīt farmaceitiskās un dermatoloģiskās funkcijas, tas veicina kalogēna biosintēzi un kavē vēzi izraisošo savienojumu veidošanos. Turklāt C vitamīnam piemīt arī veselību veicinošas īpašības, piemēram, aizsardzība pret UV starojumu, melanīna samazināšana un brīvo radikāļu izvadīšana no organisma.
Kartupeļos ir visas nozīmīgākās minerālvielas un mikroelementi: magnijs, kalcijs, fosfora sāļi, daudz nātrija un kālija. Visas šīs vielas ir sabalansētas, un tās līdzsvaro pārējo uzturu, kas satur pārāk daudz tauku, cukura, sāls. Kālijs no organisma izvada lieko šķidrumu un mazina tūsku, kā arī palīdz šūnām uzņemt barības vielas. Augstā kālija satura dēļ kartupeļus iesaka lietot ārstnieciskā uzturā kā urīna izvadīšanas veicinātājus sirds un nieru slimību gadījumos. Kartupeļi kāliju satur ievērojami vairāk nekā citi ar kāliju bagāti produkti – maize, gaļa un zivis. Magnijs nodrošina šūnu dzīvotspēju, nātrijs un fosfors stiprina kaulus. Bumbuļu miza satur B grupas vitamīnus un mikroelementus, kā arī daudz niacīna, kas nodrošina sekmīgu vielmaiņas norisi. Folijskābe stiprina nervu sistēmu, sekmē asinsrades procesa norisi un veicina augšanu. Cinks piedalās saistaudu veidošanā un hormonu izstrādē. Augstvērtīgi ogļūdeņraži zarnu traktā tiek sašķelti stundas laikā un nonāk asinīs, kas savukārt apgādā smadzenes un nervus ar glikozi un paaugstina cukura līmeni asinīs. Tiek likvidēts nogurums, paaugstinātas darbspējas. Kartupeļu sula stimulē organisma sistēmu darbību. Homeopāti kartupeļu sulu dēvē par dzīvības sulu, īpaši tā ieteicama gados vecākiem cilvēkiem dzīvības spēku vairošanai. Sula balina arī ādu.
Var būt arī kaitīgs!
Kā noskaidrojām, kartupelis satur daudz vērtīga, taču tajā ir arī vielas, kas ēdējam var būt kaitīgas, – tie ir glikoalkaloīdi. Plašākai sabiedrībai vispazīstamākais ir solanīns, kas darbojas tandēmā ar hakonīnu, otru izplatītāko glikoalkaloīdu kartupelī. Šie abi savienojumi veido pat 90–95% no visiem glikoalkaloīdiem dārzenī.
Glikoalkaloīdi ir toksiski savienojumi, kuru pārdozēšanas rezultātā var rasties slikta dūša, vemšana, caureja, vēdera krampji vai galvassāpes. Ir arī smagāki gadījumi, pat nāve. Pasaules prakse gan liecina, ka ir gaužām problemātiski konstatēt saindēšanos ar glikoalkaloīdiem, tas nereti tiek saistīts ar citiem cēloņiem, nevis kartupeļiem.
Solanīna veidošanās cēloņi ir dabiski (ģenētiski, fizioloģiski), normālos apstākļos glikoalkaloīdiem kartupelī nevajadzētu pārsniegt drošo līmeni, kas, pēc Pasaules Veselības organizācijas atzinuma, ir 200 miligramu uz kilogramu svaigu kartupeļu.
Tomēr, ja rodas pastiprināta kairinājuma faktori, glikoalkaloīdu koncentrācija var būtiski pieaugt. Lūk, šie faktori: augsnes mitrums, augsnes apstrāde, klimats augšanas laikā, kartupeļu slimības augšanas laikā, to mehāniska bojāšana, aplama uzglabāšanas temperatūra. Ļoti būtiska ir gaismas ietekme, īpaši apvienojumā ar telpas siltumu, jo tas veicina glikoalkaloīdu koncentrācijas pieaugumu. Spilgtas gaismas un paaugstinātas temperatūras ietekmē mizā veidojas zaļās krāsas pigments, kā arī sākas kartupeļa asnošana. Par augstu koncentrāciju liecina arī rūgta garša.
Kaitīgie savienojumi visvairāk koncentrējas mizā un tās tuvākajos slāņos, kā arī asnos. Tie ir ļoti noturīgi, un augstas koncentrācijas gadījumā nekāda veida apstrāde nespēj pilnībā novērst saindēšanās risku, kas iespējams, ja ēd šādus kartupeļus. Prakse gan liecina, ka pat sazaļojuši vai saasnojuši kartupeļi nereti tiek lietoti uzturā, bet saindēšanās nenotiek. Tomēr ir vērts uzdot sev jautājumu – vai šis veselības risks ir tā vērts?! Tā kā cilvēks pats nevar noteikt, cik šāds tupenis ir kaitīgs, – to var izdarīt tikai laboratorijā, veicot dārgus izmeklējumus, labāk tomēr izvairīties no lietošanas uzturā.
Īpaši veselīga – kartupeļu sula
Kartupeļu sula attīra organismu, ārstē kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlu, gastrītu, hipertoniju, veicina brūču dzīšanu. Tautas medicīnā tupeņi ir ieteikti kā baktericīdi, diurētiski, pretklepus un pretspazmu līdzekļi. Kartupeļu mizu tēja ir ieteikta vēža ārstēšanai.
Kartupeļu sula tiek lietota pie kuņģa čūlas pret sāpēm un pret paaugstinātu kuņģa skābumu, kā arī pret paaugstinātu asinsspiedienu. Karsta bumbuļu masa kompresēs – pret reimatisma sāpēm, uzpampumu, hemoroīdiem, bet auksta masa – pret apdegumiem un ādas nobrāzumiem. Indijā kartupeļu mizu tējas lieto mutes dobuma skalošanai pret smaganu uzpampumu.
Svaigu kartupeļu sula labi attīra organismu, bet kopā ar burkānu un seleriju sulu kalpo pret gremošanas orgānu traucējumiem, išiasu un kāksli. Šajos gadījumos ik dienas jālieto pa 500 g burkānu, gurķu, biešu un kartupeļu sulas maisījuma. Čūlas slimniekiem iesaka dzert 50–150 g kartupeļu sulas 2–3 reizes dienā pirms ēšanas. Čūlas slimības saasinājumu profilaksei dzer pa 50 g kartupeļu sulas 2 reizes dienā pirms ēšanas, ārstniecības kurss – 2 nedēļas. Slimojot ar gastrītu ar palielinātu kuņģa skābes izdali, lieto pa pusglāzei kartupeļu sulas 30–40 minūtes pirms ēšanas 1–2 reizes dienā, ārstniecības kurss – ne mazāk par mēnesi.
Arī skaistumkopšanā
Kartupeļos ir visas nozīmīgākās minerālvielas un mikroelementi. Īpaši daudz šajā dārzenī atrodams kālijs, kas palīdz izvadīt lieko šķidrumu un mazina tūsku. Tāpēc ar svaigi rīvēta kartupeļa maskas palīdzību var ātri atbrīvoties no sejas tūskas un maisiņiem zem acīm. Kartupelī esošais magnijs nodrošina šūnu dzīvotspēju, tādējādi kavējot ādas novecošanas procesus. Kālija, sēra, fosfora un hlora dēļ kartupelis balina ādu, palīdzot cīnīties ar pigmentācijas plankumiem un nevienmērīgu ādas toni. Kartupeļu sula palīdz uzturēt ādas tonusu un elastību. Tupenis satur arī B grupas vitamīnus un K vitamīnu, kas ir īpaši piemērots ādai ar paplašinātiem kapilāriem. Svaiga sula vai putriņa ir lielisks pretiekaisuma līdzeklis ekzēmu, apdegumu vai ādas nobrāzumu gadījumos. Skaistumkopšanā izmanto arī vārītu kartupeļu maskas, kas ir ļoti labs ādas mīkstinātājs. Vārtītu kartupeļu masa, kurai pievienota augu eļļa, mīkstinās viscietāko ādu un palīdzēs atbrīvoties gan no tulznām, gan sabiezējumiem uz kājām un rokām.
Problemātiskai ādai. Svaigi rīvētu kartupeli var izmantot kā antibakteriālu masku problemātiskai ādai, jo kartupeļu sulai piemīt pretiekaisuma iedarbība. Sarīvēto kartupeli ieliek marlē un nedaudz paspiež. Iegūto sulu izdzer, bet putriņu liek uz sejas.
Pret tūsku. Svaigi rīvēta kartupeļu masa ir arī lielisks prettūskas līdzeklis. Lai mazinātu tūsku, kartupeļu masku ieteicams lietot pāris reižu nedēļā. Vispirms uzliek uz sejas marlīti, uzklāj kartupeļu masu un vēlreiz pārsedz pāri marli. Šādi ļauj maskai iedarboties vismaz 20 minūtes. Pēc tam notīra seju ar kumelīšu tēju.
Svaigumam. Ātrs un vienkāršs veids, kā noņemt noguruma pēdas un atsvaidzināt ādu ap acīm, ir svaigas kartupeļa šķēlītes. Uzliek tās uz acīm un patur 15 minūtes.
Ādas barošanai. Sarīvē zaļu kartupeli uz smalkas rīves, 2 tējkarotes iegūtās masas samaisa ar 1 ēdamkaroti piena un 2 tējkarotēm miltu. Maisījumu liek uz ādas uz 15–20 minūtēm.
Ar saldētajiem frī – uzmanīgi!
Saldēti dārzeņi nav slikti, ziemas otrajā pusē tie nereti ir pat labāki nekā svaigie, pagrabos stāvējušie vai tālu ceļu mērojušie. Taču īpaši piesardzīgiem jābūt ar nopērkamajiem saldētajiem frī. Kāpēc? Šie kartupeļi ir īpaši apstrādāti – piesūcināti ar taukvielām un saldēti īpašā tehnoloģijā, atšķirīgā no citiem dārzeņiem. Tas pat vēl nebūtu sliktākais, taču šīs izmantotās taukvielas nereti ir transtaukskābes, un tās, kā zināms, ir veselībai kaitīgas un pat kancerogēnas.

Īsumā

Kad kartupeļi nekaitē?
* Ja tev nav hronisku slimību, esi fiziski aktīvs un savā uzturā ievēro dažādību.
* Ja kartupeļi tiek vārīti vai cepti krāsnī ar visu mizu (un arī apēsti ar visu mizu).
* Ja kartupeļu ēdieniem klāt tiek ēsti citi dārzeņi, olbaltumvielas vai taukvielas. Jā, taukvielu pievienošana nav kaitīga un ir pat vēlama (protams, priekšroku dodot augstas kvalitātes taukiem/eļļām, pievienojot tos gatavošanas beigās), jo tā palēninās cietes uzsūkšanos un normalizēs glikozes līmeņa svārstības asinīs. Šķiedrvielas un olbaltumvielas veiks tās pašas funkcijas, kā arī paildzinās sāta sajūtu.
Kad kartupelis var būt kaitīgs?
* Ja tas ir pagatavots frī vai čipsu veidā – tad tas saturēs nezināmas izcelsmes augu eļļas un, ļoti iespējams, arī transtaukskābes.
* Ja tas ir cepts uz pannas līdz ieguvis kraukšķīgu garoziņu un vietām mazliet apdedzis – augstās temperatūrās un ilgstoši karsējot cieti saturošos produktos, tajos veidojas akrilamīdi, kas pētījumos ar dzīvniekiem izrādījušies kancerogēni.
* Ja tas ir sācis sazaļot – kartupelī veidojas solanīns, kas var negatīvi ietekmēt zarnu trakta veselību, un daži cilvēki pret to var būt īpaši jutīgi.
* Ja tev ir kāda hroniska saslimšana un cukura vielmaiņas traucējumi.
* Ja pārsvarā ēd ceptus kartupeļus ar kādu treknu mērci un gaļu, bet dzīvesveids nav pārāk aktīvs.