15% Latvijas ūdens paraugu neatbilst kvalitātes normām (+VIDEO)

Ledāju kušana un izmaiņas pasaules ūdens apritē tīra dzeramā ūdens pieejamību un atbilstību sanitārajām normām padara par aizvien aktuālāku problēmu. Par laimi, Latvijā par dzeramā ūdens kvalitāti nevaram sūdzēties, tomēr mums jābūt gataviem rīkoties, lai šo bagātību saglabātu arī nākamajām paaudzēm.

Pateicoties atbildīgai apsaimniekošanai un modernām attīrīšanas tehnoloģijām, ūdens resursu saglabāšanā Latvija var būt paraugs citām valstīm. Turklāt, pieaugot sabiedrības izpratnei par ilgtspējīgu ūdens izmantošanu, arvien vairāk iniciatīvu palīdz labu dzeramo ūdeni nākotnē nodrošināt visiem.

Rīgas Tehniskās universitātes Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūta asociētais profesors un Latvijas Ūdensapgādes un kanalizācijas uzņēmumu asociācijas izpilddirektors Sandis Dejus uzsver, ka Latvijai ar augstvērtīgiem resursiem ir paveicies, jo mēs izmantojam lielākoties tīru un drošu ūdeni no pazemes. To iegūst no tādiem urbumiem, kas ir pat 650 metru dziļi. Tur tas ir pasargāts no ārējās ietekmes un nesatur cilvēka veselībai bīstamus ķīmiskos elementus un mikroorganismus.

Latvijas Hidroekoloģijas institūta pētniece Inga Retiķe papildina, ka ūdeņi pazemē ir labāk aizsargāti no piesārņojuma un klimata pārmaiņām nekā virszemē, jo dziļākie slāņi veidojušies pirms cilvēka saimnieciskās darbības. Tomēr ir arī tādi riski, piemēram, senāks piesārņojums un pamesti urbumi, kas ūdens kvalitāti var apdraudēt. Lai šos resursus aizsargātu, jānovērš jauni piesārņojuma avoti un uzraudzībai jāizmanto modernas tehnoloģijas.

Viens no visbiežākajiem aizspriedumiem par dzeramā ūdens kvalitāti ir uzskats, ka ēku iekšējos tīklos tas kļūst sliktāks. Jāpiekrīt, ka šo tīklu tehniskais stāvoklis varētu būt labāks, tomēr, ja dzeramo jeb auksto ūdeni lieto pareizi, piemēram, pēc notecināšanas, tas ir drošs. Kvalitāte un drošums regulāri tiek uzraudzīts ne tikai sagatavošanas iekārtās, bet arī visā ūdensapgādes tīklā.

Veselības inspekcijas vides veselības nodaļas vecākā speciāliste, vides veselības analītiķe Gunda Kalniņa skaidro, ka Latvijā dzeramais ūdens ir labs, tomēr dažas problēmas vēl jānovērš. Pēc pagājušā gada datiem 15% ūdens paraugu kvalitātes normām neatbilst, taču situācija uzlabojas. Biežāk problēmas ir mazākās ūdensapgādes sistēmās, un tās saistītas ar paaugstinātu dzelzs, mangāna, sulfātu un amonija saturu. To nosaka Latvijas pazemes ūdeņu dabiskais sastāvs, kas ietekmē garšu, smaržu un krāsu, bet ne drošumu.

Pētnieki arī brīdina, ka pārmērīga ūdens attīrīšana mājās var samazināt vērtīgo minerālu, piemēram, dzelzs, magnija un kalcija, koncentrāciju, bet veselībai tie ir svarīgi. Turklāt, ja ūdeni mīkstina jeb attīra no kalcija un magnija, tas var radīt paaugstinātu korozivitāti, un tā savukārt var bojāt ūdensapgādes sistēmu un santehniku. Vēl neveselīgāk ir centralizētās sistēmas ūdeni attīrīt ar reversās osmozes filtriem, tā iegūstot destilētu ūdeni. Tādu nav ieteicams uzturā lietot - tas ir tehniskais ūdens, ko izmanto specifiskos gadījumos, piemēram, automašīnu akumulatoros un laboratoriskos eksperimentos.

Pozitīva tendence ir iedzīvotāju augošā uzticība krāna ūdenim - aptaujā apmierinātība ar kvalitāti pieaugusi par 14%. Lai ūdens resursus aizsargātu, vajadzīga preventīva rīcība, piemēram, jālikvidē neizmantoti urbumi un jāuzlabo datu apmaiņa starp iestādēm.

Ūdens resursu saglabāšana ir mūsu kopīgā atbildība, kas prasa gan individuālu, gan valsts līmeņa rīcību. Sadarbība starp zinātniekiem, ūdensapgādes uzņēmumiem, valsts iestādēm un pārējo sabiedrību ir būtiska, lai tīrs ūdens būtu arī nākamajām paaudzēm. Katrs no mums var rīkoties tālredzīgi: ikdienā dzert krāna ūdeni, mazāk izmantot ūdeni plastmasas pudelēs, mudināt kopienu pret šiem resursiem izturēties atbildīgi. Ja ierīko savu ūdensapgādes sistēmu un urbumu, jāatceras, ka tas jāreģistrē, lai visi varam mūsu resursus uzraudzīt. Tīru un drošu vidi nākotnei varam saglabāt tikai kopīgiem spēkiem.