Satversmes tiesu lūdz vērtēt aizliegumu agrāk sodītajiem strādāt VUGD

Izskatot administratīvo lietu, AT secinājusi, ka šāds absolūts aizliegums neatbilst Satversmei. Saskaņā ar apstrīdētajā normā noteikto dienestā Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādēs var atrasties tikai tāda persona, kura nav sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

Norma balstās uz likumdevēja pieņēmumu, ka par tīšu noziedzīgu nodarījumu sodīta persona, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, kaitē valsts dienesta autoritātei. Ciktāl pieņēmums ir pareizs, norma ietver piemērotu līdzekli, lai nodrošinātu demokrātiskās iekārtas aizsardzību. Taču šādā veidā no dienesta amatpersonu loka var tikt izslēgtas arī tādas personas, kas minētos leģitīmos mērķus nemaz neapdraud, vērtē AT.

Izskatāmajā lietā strīds nav par personu, kas ir dienestā Valsts policijā, bet gan Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā. Lai gan abas ir Iekšlietu ministrijas sistēmas iestādes, to funkcijas būtiski atšķiras.

Arī pieteicējs - ugunsdzēsējs - norādījis, ka viņam pamatā ir jāveic transportlīdzekļu vadīšanas funkcija, kas būtiski atšķiras no policijas funkcijām saistībā ar likumu ievērošanas kontroli sabiedrībā. Līdz ar to uz pieteicēju ir pamats raudzīties atšķirīgi nekā uz Valsts policijā dienošām personām, lēš AT.

Personas attieksme pret pašas izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī vērtību sistēma laika gaitā var mainīties. Pieteicējs tika sodīts agrā jaunībā par mazāk smagu noziegumu. Nav ziņu, ka viņš būtu pieļāvis jaunus pārkāpumus. Kopš nodarījuma izdarīšanas ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi. Turklāt jau pirms vairāk nekā 10 gadiem, stājoties Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā, pieteicējs bija norādījis uz sodīšanas faktu, nevis to slēpis. Tādējādi pieteicējam būtu jābūt tiesībām uz pienācīgu individuālo izvērtējumu.

AT uzskata, ka apstrīdētās normas leģitīmie mērķi var tikt sasniegti arī tad, ja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā strādātu persona, kura ar savu attieksmi pret nodarījumu, kā arī uzvedību un darbību laikā pēc nolēmuma pieņemšanas krimināllietā, apliecinātu to, ka nerada kaitējumu valsts un sabiedrības interesēm. Individuāla izvērtēšana izskatāmajā gadījumā ļautu pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

Attiecīgi ar absolūto aizliegumu pieteicējam tiek nesamērīgi ierobežotas Satversmē ietvertās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un atrasties valsts dienestā, pieteikumā ST vērtē AT.

Tiesvedība administratīvajā lietā ir apturēta līdz Satversmes tiesas nolēmuma spēkā stāšanās dienai.