Vērtēs ierobežojumu sodītām personām strādāt par pedagogiem

Tiesa vērtēs Izglītības likuma 50.panta pirmās daļas 1.punkta atbilstību Satversmes 106.pantam, kas paredz, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.

Apstrīdētā norma nosaka, ka par pedagogu nedrīkst strādāt persona, kas sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, izņemot gadījumu, kad pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas Izglītības kvalitātes valsts dienests izvērtējis, vai tas nekaitē izglītojamo interesēm, un atļāvis šai personai strādāt par pedagogu.

No pieteikuma un tam pievienotajiem dokumentiem izriet, ka pieteikuma iesniedzējs atzīts par vainīgu tīša mazāk smaga nozieguma izdarīšanā. Pamatojoties uz apstrīdēto normu, ar pieteicēju tika izbeigtas darba tiesiskās attiecības.

Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētā norma attiecībā uz personām, kurām sodāmība nav dzēsta vai noņemta, paredz imperatīvu aizliegumu strādāt par pedagogu, proti, šādos gadījumos netiek individuāli izvērtēts tas, vai atļauja strādāt par pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm. Tādējādi ar apstrīdēto normu esot aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmes 106.pantā ietvertās pamattiesības.