Pagājušajā nedēļā Saeimas deputāti Kijevā atzīmēja Kijivas Maidana 10.gadadienu un pauda solidaritāti ar Ukrainu. Tomēr daudziem likumdevējiem tas kļuva par iemeslu Eiropas Savienības kritikai. Tā Nacionālās apvienības frakcijas deputāts Aleksandrs Kiršteins teica sekojošo:
-Es atbalstu, protams, Ukrainas un Moldovas sarunu sākšanu no drošības viedokļa, bet es domāju, ka mums vajadzētu izmantot šo sēdi, lai beigās pateiktu, ko Latvija ir sasniegusi Eiropas Savienībā. Mēs zinām par pēdējiem vēlēšanu rezultātiem Nīderlandē, un partija, kas ir uzvarējusi ar 35 vietām, ko viņa ir ieguvusi, 36 vietas... tur vēl tiek precizēts... viņa ir paziņojusi, ka viens no galvenajiem uzdevumiem būs Eiropas Savienības, tas ir, respektīvi, Nīderlandes referendums par izstāšanos no Eiropas Savienības. Polijā... Somijā valdībā ir īstā somu jeb kas tagad saucas Somu partija, kura ir paziņojusi, ka 10 gadu laikā viņi izstāsies no Eiropas Savienības, pareizāk sakot, organizēs aptauju par izstāšanos no Eiropas Savienības.
Kāpēc tik lieliska organizācija kā Eiropas Savienība ir nonākusi tādā situācijā, ka turīgas valstis sāk diskutēt par to, vai ir vērts sekot Lielbritānijas piemēram? Mums būtu jāizanalizē Latvijai divas lietas. Kāpēc pievienošanās Šengenai bija tik katastrofāla un Latvija zaudēja 200 tūkstošus cilvēku, kas ir vairāk nekā visās deportācijās? Protams, mēs varam attaisnot, ka tā ir cilvēku individuālā brīvība. Cik lieliski panākumi! Cik mēs šausmīgi cietām tad, kad mums nebija, teiksim, šis te bezvīzu režīms! Lai gan es atceros, ka 1990. gadā pēc Augstākās padomes vēlēšanām nebija nekādu problēmu aiziet uz Rīgas dzelzceļa staciju un par simts krievu rubļiem nopirkt vilciena biļeti Rīga–Londona, ko nevar izdarīt šodien. Tur bija jāpārsēžas Varšavā līdz Berlīnei, un tad jāpārsēžas un ar šo biļeti varēja braukt ar visiem transportlīdzekļiem, kas gāja Londonas virzienā.
Tātad Šengena tas ir viens no ļoti nesvarīgiem jautājumiem, bet pievienošanās Šengenai notika apstākļos, kad nebija izlīdzināti dzīves līmeņi starp valstīm. Un otrs jautājums: mums ir jāizvērtē, ko mēs esam sasnieguši, salīdzinot ar Poliju, pievienojoties eirozonai. Es tikai gribu pateikt vienu faktu. Tad, kad itāļiem bija lira, viņi nebija pievienojušies eirozonai, Itālija sasniedza 97 procentus no Vācijas un Francijas iekšzemes kopprodukta. Šobrīd tas ir kaut kur 70 pāri procentu. Tāpēc, ja mēs runājam par Ukrainas un Moldovas pievienošanos, protams, būs jāskatās, kam tad viņi īsti pievienosies, vai viņi arī pievienosies Šengenai ļoti ātri, lai tiktu nosūkts kvalificēts darbaspēks, vai viņi pievienosies eirozonai, vai viņi saglabās savu valūtu?
"Tie ir jautājumi, kurus te pareizi pateica, ka tās sarunas jau var iet varbūt 7 gadus, varbūt 10 gadus. Bet es domāju, ka Latvijai daudz kas jāpārvērtē", - tā Kiršteins.
Viņa frakcijas kolēģis Jānis Dombrava atbalstīja šo domu gājienu.
-Ir skaidrs, ka Eiropas Savienība, vismaz atsevišķu lielo valstu izpratnē, nav labdarības organizācija. No otras puses, visa Eiropa pasaka, ka Ukraina izcīna cīņu mūsu vietā. Un tad ir jautājums: kā notiks šī pievienošanās Eiropas Savienībai? Vai, piemēram, tajā brīdī, kad būs jāaprēķina deputātu skaits no Ukrainas, kas varēs pārstāvēt Ukrainu Eiropas Savienībā, tiks ņemts vērā tābrīža Ukrainas iedzīvotāju skaits, kuru būs smagi ietekmējis karš, nogalinātie civiliedzīvotāji, karavīri, bēgļi, kuri atrodas vairāki miljoni citās pasaules valstīs, vai tiks ņemts vērā pirmskara iedzīvotāju skaits? Kādi regulējošie normatīvi tiks piemēroti attiecībā uz Ukrainas ekonomiku, attiecībā uz industriālo politiku? Vai šie resursi tiks pa lētu naudu privatizēti, iztirgoti atsevišķu lielo Rietumvalstu korporācijām.
Portāls VS.LV nenes atbildību par komentāru saturu.
Pievienojiet komentāru
Anonīmi komentāri
Atbilēt
Anonīmi komentāri