Levits vēlas ar likumu aizliegt rusifikāciju vietvārdu nosaukumos

Viņš norādīja, ka aizvadītajā desmitgadē ir redzama globāla tendence izvērtēt Rietumeiropas impēriju koloniālisma politiku un tās līdz mūsdienām turpinošās ietekmes. Pēc prezidenta paustā, tiek piedāvāti atšķirīgi risinājumi - sākot ar radikālu visu koloniālisma pēdu izdzēšanu un kompensāciju prasīšanu no kādreizējo kolonizatoru pēctečiem līdz pat šo vēstures traģisko lappušu aizmiršanai.

"Ir skaidrs, ka Rietumos ilgi dominējošais neitrālais vai tikai vāji nosodošais skatījums uz to vairs nav un nebūs iespējams. Šo globālo diskusiju kontekstā būtu nepieciešams paraudzīties arī uz Latvijas sabiedrības attieksmi pret savu sarežģīto, bieži vien traģisko vēsturi," akcentē prezidents.

Viņš atzīmē, ka Latvijas valsts politika šajā ziņā ir konsekventa - tā visdažādākajos veidos piemin un nosoda okupācijas režīmu noziegumus un godina savus brīvības cīnītājus. Levita ieskatā, tas atbilst arī sabiedrības vairākuma nostājai. Šāda valsts politika un sabiedrības vairākuma apzinātā nostāja norāda uz to, ka šajā aspektā "mūsu demokrātisko vērtību sistēma ir stabila".

Valsts prezidents norāda, ka mūsu mentalitātē ir daudz krievu un padomju koloniālisma vēstures nospiedumu, no kuriem daļa ir redzamāki, daļa mazāk redzami, bet vairums "saglabājas zemapziņas līmenī". Viņš vērš uzmanību uz to, ka daudzās Latvijas vietās uzstādītie Vladimira Leņina un citu okupantu varasvīru pieminekļi tika novākti Atmodas laikā un tūlīt pēc valsts neatkarības atjaunošanas, taču daudzi okupācijas varas uzstādītie pieminekļi un citas zīmes tā arī palika neaiztikti.

Levits klāsta, ka uz Krievijas agresijas pret Ukrainu fona sabiedrības vairākumam radās skaidrība, ka šie pieminekļi un citas zīmes nav tikai "nevainīgas" vēstures mantojums, bet gan mērķtiecīgi uzstādīti ideoloģiski objekti. Viņaprāt, to pastāvēšana mūsdienās aktīvi simbolizē neatkarīgai, demokrātiskai, latviski nacionālai Latvijas valstij naidīgu ideoloģiju, kas nav savienojama ar Latvijas valsts pamatiem un Satversmē noteiktajām demokrātiskās sabiedrības pamatvērtībām.

Prezidents par simbolisku aktu atzīst pieminekļa Uzvaras laukumā demontāžu, attīrot Latvijas publisko vidi no padomju okupācijas režīmu slavinošajām zīmēm. Viņa ieskatā, ir vēl kāds padomju okupācijas varas un ar to saistītās Krievijas rusifikācijas un koloniālisma politikas mantojums - ielu nosaukumi un citi vietvārdi.

"[..] Liela daļa ielu nosaukumu un vietvārdi, kas atgādina par sīkākiem padomju okupācijas varasvīriem, par vietējiem kolaboracionistiem, vai citādā veidā ir nepārprotami saistīti ar Padomju Savienību vai arī carisko Krieviju, joprojām ir palikuši un veido daļu no mūsu publiskās vides," paziņojumā pauž Levits.

Viņš rosina Saeimu pieņemt likumu par komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas politiku rezultātā ieviesto nosaukumu pārdēvēšanu. Levits uzsver, ka attieksme pret pagātni un to reprezentējošiem ielu nosaukumiem un vietvārdiem ir nacionāla līmeņa jautājums un attieksme pret tiem dažādās pašvaldībās nevar būt atšķirīga. Tai ir jābūt vienādai visā valstī.

"Likums ir tehniski vienkāršs. Tam jāsatur sekojošs regulējums: to ielu un citu vietvārdu nosaukumu saraksts, kuri attiecīgajām pašvaldībām ir jāpārdēvē, pienākums pašvaldībām šos nosaukumus viena gada laikā pārdēvēt un regulējums par pārdēvēšanas izmaksām," norāda Levits, paužot uzskatu, ka izmaksas būtu jāsedz valstij.

Prezidents paziņojumā atsaucas uz biedrības "Publiskās atmiņas centrs" izveidoto pārdēvējamo ielu nosaukumu sarakstu un tās sagatavotu likumprojektu ar anotāciju. Pēc Levita paustā, biedrības sagatavotais likumprojekts, tāpat arī anotācija, būs jāpārveido atbilstoši Saeimā pieņemtajai likumdošanas tehnikai. Viņaprāt, svarīgākā informācija ir ietverta biedrības izveidotajā sarakstā ar vairāk nekā 80 ielu nosaukumiem un citiem vietvārdiem, kuri būtu pārdēvējami.

Levits klāsta, ka saraksts attiecīgajai Saeimas komisijai būtu rūpīgi jāizskata. Viņš pieļāva, ka gan attiecīgajā komisijā, gan sabiedrībā varētu notikt plašāka diskusija, it sevišķi par trim sarakstā iekļauto nosaukumu grupām. Pirmā grupa attiecas uz latviešu kultūras darbiniekiem - kolaboracionistiem, otrā grupa - uz dažādu laikmetu krievu zinātniekiem, rakstniekiem un citām personībām, kam nav tieša sakara ar Latviju, savukārt trešā grupa attiecas uz apdzīvoto vietu nosaukumiem, kuri saglabāti krievu valodā, tikai transliterēti latīņu burtiem.

"Latviešiem ir daudz godājamu personu, svarīgu notikumu, ar mūsu pasaules redzējumu saistītu jēdzienu, uz kuriem varētu norādīt pārdēvējamo ielu nosaukumi. Šeit sabiedrībai būtu jāiesaistās ar saviem priekšlikumiem. Jebkurā gadījumā jau pašas diskusijas par šiem nosaukumiem būs uzskatāmas par pienesumu mūsu vēsturiskās apziņas līmeņa celšanai," uzsver Valsts prezidents.

Levits atzīmē, ka viena sabiedrības daļa joprojām uzskata, ka mūs kaut kas tomēr vēl saista ar Krieviju - piemēram, kad tiek izvēlēta krievu valoda kā otrā svešvaloda skolā, kad tiek prasītas krievu valodas prasmes darbā. Prezidenta ieskatā, tā ir sava veida "mazohistiska pašdiskriminācija", kuras saknes meklējamas neapzinātā, represīvā okupācijas režīma ieaudzinātajā piederības vai vismaz tuvības sajūtā "krievu pasaulei" - pat vēl trīsdesmit trīs gadus pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.

"Vēsturiski tas ir saprotami. Upura orientēšanās uz varmāku vēl ilgi pēc tam, kad tā vara jau ir beigusies, psiholoģiski ir visai bieža reakcija. Taču tas mūs kā sabiedrību dara nebrīvus. Tas traucē mums izvērtēt savu pagātni atbilstoši mūsu šodienas morālajām vērtībām un atbrīvoties no tāda pagātnes mantojuma, kas kropļo mūsu pašizpratni un pasaules redzējumu," pauž valsts pirmā persona, uzsverot, ka Latvijā nav vajadzīgas ielas un citi vietvārdi, kas tur godā padomju okupācijas režīmu vai cariskās Krievijas impēriju.