Levits: Kristīgās baznīcas garīgā vērtības turpina kalpot demokrātiskai valstij

Viņš norādīja, ka dažādu iemeslu dēļ Latvijā un arī citviet Eiropā un Rietumu pasaulē ik pa brīdim aktualizējas jautājums par ticības un reliģijas lomu sekulārā sabiedrībā un valsts un baznīcu savstarpējām attiecībām. Arī Latvijā pavisam nesen bijuši vairāki saviļņojumi - gan par sprediķos izskanējušo politikas un kara Ukrainā vērtējumu, gan par mākslas robežām un radošo brīvību.

Levits uzsvēra, ka, pirmkārt, Latvijai Eiropas kultūrtelpā ir unikālas un tikai tai raksturīgas senas ekumeniskās tradīcijas. Valsts nav pieredzējusi nežēlīgus ticības karus un nesamierināmus starpkonfesionālus konfliktus, kā tas ir bijis citviet Eiropā pirms vairākiem gadsimtiem vismaz 100 līdz 150 gadu garumā. Pēc viņa paustā, baznīcas Latvijā ir spējušas draudzīgi sadzīvot un veidot kopēju dialogu gan ar sabiedrību, gan valsti.

Otrkārt, arī baznīcas un valsts attiecības Latvijā vienmēr ir bijušas cieņpilnas un vērstas uz konstruktīvu dialogu un sadarbību sabiedrības kopējam labumam. Levits norādīja, ka Latvijas valsts vienmēr ir respektējusi un augstu vērtējusi domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, kas demokrātiskā, tiesiskā valstī garantēta katram. To nosaka Latvijas Satversme.

Valsts prezidents atzīmēja, ka Satversmes ievadā uztverta Zentas Mauriņas ideja par latviešu kultūras divām saknēm - latvisko un kristīgo.

Latviskā sakne esot apzīmēta par latvisko dzīvesziņu, kas savā būtībā norāda uz specifiski latvisko pasaules uztveri, tradīcijām, ētiskām pamatnostādnēm, kas raksturīgas latviešu tautai ar savu īpašo, no citām tautām atšķirīgo vēsturisko pieredzi, neraugoties uz to, ka modernajā ikdienā tās parasti ir grūti saskatāmas un nav viennozīmīgi identificējamas.

Savukārt kristīgi eiropeiskā sakne Satversmes ievadā esot fokusēta uz kristīgām vērtībām, kas pasaules vēstures lielajā skatījumā ir būtiski ietekmējušas Eiropas un visas pasaules, tostarp arī latviešu un Latvijas kultūru, garīgo identitāti, skaidroja Levits, kurš bija viens no satversmes ievada jeb preambulas autoriem.

Kā norāda Satversmes tiesa, kristīgo vērtību pieminēšana ir atsauce nevis uz reliģiju, bet gan piederību Eiropas vai Rietumu civilizācijai. Tas nozīmē, ka mūsu identitātei ir gan nacionālās, latviskās saknes, gan eiropeiskās saknes, kur būtisks elements ir kristīgās vērtības, akcentēja prezidents.

"Neskatoties uz to, ka Eiropas valstis mūsdienās ir sekulāras, kristīgo vērtību klātbūtne ir raksturīga visai Eiropas kultūrtelpai. Mēs nedrīkstam to aizmirst, lai cik tāla mums arī dažkārt individuāli nešķistu reliģija vai baznīca," sacīja Levits.

Tāpat viņš uzsvēra, ka lai arī Latvija kā laicīga valsts ir reliģiski neitrāla un garantē reliģijas brīvību, tā respektē sabiedrības vērtības, kas veido mūsu identitāti, un šodien sabiedrībā ir daudz, bieži savstarpēji karojošu patiesību.

Vienlaikus, viņa vērtējumā, ir svarīgi apzināties, ka tās vērtības, kas daudzos gadsimtos tika radītas kristīgās baznīcas garīgā monopola apstākļos, šodien turpina kalpot laicīgai, modernai, demokrātiskai valstij.

Savukārt valsts un baznīcas šķirtība nozīmējot to, ka valstī nepastāv viena oficiālā reliģija. Tāpat arī valsts neizvērtē, kurš garīgais ceļš būtu vienīgais pareizais. Valsts nevis nosaka patieso reliģiju, bet sekmē sabiedrības kopību, ņemot vērā tās daudzveidību. Tikmēr baznīca ir autonoma, tā nav pakļauta valstij, skaidroja Levits.

"Mūsdienu demokrātiskai valstij ir nevis jāignorē baznīca, bet gan jāapietas saudzīgi ar tās gadsimtos uzkrāto mantojumu, ko baznīca šodien, modernajā laikmetā, joprojām uztur un attīsta. Valsts un baznīca ir neatkarīgas viena no otras. Taču šī neatkarība nenozīmē savstarpēju noslēgšanos un norobežošanos, bet gan savstarpēju cieņu," pauda Valsts prezidents.

Pēc viņa domām, viens no šīs savstarpējās cieņas izpausmes piemēriem ir valsts augstāko amatpersonu klātbūtne un apsveikumi dažādos baznīcām un attiecīgo konfesiju piederīgajiem svarīgos pasākumos, piemēram, Ziemassvētkos, Lieldienās un Aglonas svētkos. Tāpat šo cieņu apliecinot arī baznīcas līdzdalība valsts svētkos - ekumeniskajos dievkalpojumos 18.novembrī un 4.maijā.

Viņš uzsvēra, ka mūsdienīgas baznīcas pienākums ir būt klātesošai sabiedrības dzīves norisēs. Tā var katram atgādināt par pārlaicīgo, kā arī tā var samērot šodienu ar augstāku patiesību, klāstīja Levits. Baznīcas pamatfunkcija laicīgas valsts kontekstā esot vērtību dialogs ar valsti, lai arī no savas puses sekmētu šo vērtību īstenošanu sabiedrībā.

Valsts nav baznīcas instruments, tāpat kā baznīca nav valsts instruments, uzsvēra Levits, norādot, ka valsts uzdevums ir nodrošināt mehānismus Latvijas tautas kopējam labumam, taču valsts nenosaka ticības standartu. Tāpat baznīcai nav monopola valsts interešu noteikšanā.

Atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm starpkonfesionālo attiecību un baznīcas un valsts savstarpējās cieņas un dialoga tradīcija latviešu zemēs vēsturiski un it sevišķi jau brīvajā Latvijā ir veidojusies dabiski, bez asiem konfliktiem. Levita vērtējumā, šī Latvijas demokrātijas tradīcija ir ļoti vērtīga un laikmetīga, un tā būtu jāturpina.

Vienlaikus Levits norādīja, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca var rēķināties ar valsts atbalstu autokefālas baznīcas statusa nostiprināšanā.