Būs skatāma filmas par leģendāro cēsnieku Haraldu Sīmani pirmizrāde (+VIDEO)

14.augusta vakarā, plkst.18.00 "Kino Cēsis" skatītājiem būs iespēja noskatīties režisores Dzintras Gekas jaunāko dokumentālo filmu "Haralds Sīmanis. Dziesminieks un jumiķis", kas veltīta veltīta leģendārajam cēsniekam, dziesminiekam un komponistam Haraldam Sīmanim. Pēc seansa notiks arī tikšanās ar režisori un filmas radošo grupu, kas dalīsies pieredzē par filmas tapšanu un atmiņām par Haraldu Sīmani.

Haralds Sīmanis (1951.-2022.) bija unikāla un neatkārtojama balss Latvijas kultūrtelpā. Viņš bija pašizteiksmes mākslinieks, kurš ar savu dziedājumu un mūziku pārsniedza laika, politikas un žanru robežas. Viņš bija komponists, kurš pašmācības ceļā apguvis komponēšanas mākslu, un ērģelnieks, kura radītajās dziesmās apvienojās protests, garīgums un dvēseles atklātība.

Filma seko dziesminieka Haralda Sīmaņa pēdējiem dzīves gadiem, kas parāda dzīves patiesās vērtības - mīlestību, draudzību un spēju būt radošam līdz pēdējam elpas vilcienam. Filmā izmantoti unikāli 1980.-1990.gadu foto un video materiāli no Imanta Pulksteņa, Ingvara Leita, LTV un personīgajiem arhīviem. Šie video un fotogrāfijas ir nozīmīgs vēsturisks liecību krājums, kas papildina filmas emocionālo un izzinošo slāni, radot dzīvu klātbūtnes sajūtu un ļaujot pieredzēt to, kā toreiz dzīvoja paši varoņi.

Haralds Sīmanis par sevi ir teicis:"…Es piedzimu Cēsīs 1951.gadā. Māte ir Mirdza Treimane, pasē rakstīts- latviete. Mans tēvs ir Harijs Sīmanis, pasē rakstīts čigāns. Mani vectēvi skatās katrs uz savu pusi, jo viens ir vācietis, otrs- čigāns. Tad iznāk tāds ļaužs kā Haralds Sīmanis, kuram pasē ir rakstīts - latvietis. Es esmu dzimis starp diviem uguņiem, kurā vieni saka - mēs esam stipri, mēs esam vareni, mēs esam lepni, bet otrs saka - kaut tu lepns paliktu! Tāpēc es esmu tāds, kāds es esmu. Es sevi uzskatu par vienkāršu mūzikas mīļotāju, un, ja es kaut ko nevaru pateikt vārdiem, es uzrakstu dziesmu un atdodu to ļaužiem. Es nekad neskaitu dziesmas, bet ir pulka, kādas 400. Viņas nāk un aiziet, dažas atkrīt, aizmirstas. Bet arvien kaut ko gribas pateikt līdzcilvēkiem, skanošais kociņš man ir līdzi."

Ilgus gadus Haralds sadarbojās arī ar dzejnieku Arvīdu Ulmi, kurš sarakstījis vārdus daudzām Haralda dziesmām. "Tad man atnāca dzejolis - "Mans Ezers", kurš Cēsu baznīcas tornī atrada Haraldu Sīmani. Un tā Haraldam atnāca melodija, kura laistījās Ēģiptes gaismas nokrāsās tā, ka vārdiem vairs nebija nozīmes...," dzejnieks atceras Haraldu Sīmani.