Fransuā Ozona filma stāsta par lauku pensionāriem (+VIDEO)

Kinoteātros nonāk Fransuā Ozona jaunākā filma "Lācis, lauva un zars", ko nesen demonstrēja Mūsdienu filmu festivāla "Lācis, lauva un zars" programmā.

Fransuā Ozona filma "Kad pienāk rudens" apvieno gan detektīvu, gan ģimenes drāmu, gan komēdiju, un to izrādīja Sansebastjanas starptautiskā kino festivāla konkursā, kur filma saņēma divas balvas - Žūrijas balvu par labāko scenāriju un balvu par otrā plāna labāko aktierdarbu (Pjērs Lotins). Mazā Burgundijas ciematā izvērstais kinostāsts piepildīts ar kolorītiem varoņiem, un tajā netrūkst ne neparedzamu sižeta pavērsienu, ne indīgu sēņu, bet aiz galveno varoņu - divu pensionāru - smaidiem slēpjas lielas kaislības.

Pensionāre Mišela (Francijas nacionālajai kino balvai "Cēzars" nominētā Elēna Vensāna) bauda mierīgu ikdienu mazā Burgundijas ciematā. Viņas dienas ir rimtas, un tās piepilda sarunas ar ilggadējo draudzeni Marī Klodu (Žoziana Balasko). Ar lielu nepacietību Mišela gaida, kad ciemos ieradīsies viņas meita Valērija (lomā -Lidivina Saņjē, kura pēc vairāk nekā 20 gadu pārtraukuma atgriezusies Fransuā Ozona lielā ekrāna pasaulē) un mazdēls Likā, taču Mišelas pagatavotā maltīte - sēnes! - kļūst par iemeslu, kāpēc meita nonāk slimnīcā. Par laimi, saindēšanās nav letāla, taču ilgi gaidītās brīvdienas tiek izjauktas, un Valērija, uz atvadām izteikusi kārtējos pārmetumus, dodas mājās. Kad no cietuma iznāk Marī Klodas dēls Vensāns, viņš dodas uz Parīzi, lai runātu ar Valēriju, un šai sarunai ir negaidīts iznākums. Izrādās, ka Mišela nav nekāda svētā - pirms pārcelties uz Burgundiju, viņa Parīzē dzīvojusi kaislību pilnu dzīvi.

Daudzo gadu gaitā Fransuā Ozons ir pierādījis, ka spēj strādāt teju jebkurā žanrā, kā arī to, ka spēj radīt neaizmirstamus un ļoti kolorītus sieviešu tēlus. Starptautisku atzinību viņš guva ar mūziklu "Astoņas sievietes" (2002) un erotisko trilleri "Baseins" (2003), un viņš ir autors filmām "Zem smiltīm" (2000), "Mājā" (2012), "Jauna un skaista" (2013), "Francs" (2016), "Dubultais mīlnieks" (2017), "Dieva žēlastība" (2019), "Pēters fon Kants" (2022) un citām. "Kad pienāk rudens" demonstrē gan režisora humoru - stāstu par sēnēm viņš aizņēmies no paša pieredzes, kad kāda kundze uz slimnīcu aizraidīja veselu ģimeni -, gan mīlestību pret Žorža Simeona daiļradi un aicina aizdomāties, kas ir svarīgāks - nodomi vai rīcība?

Intervijās Fransuā Ozons atzinis, ka filmā "Kad pienāk rudens" viņš vēlējies izvērst mūžsenas tēmas - vecāku un bērnu konflikti, kopienas nozīme, vientulība -, kā arī iemūžināt nelielas provinces pilsētiņas atmosfēru, kad zem šķietami klusas un mierīgas ikdienas virmo intrigas un krāsaina dzīve. "Kad Parīzē veidoju filmu "Mans noziegums", izmisīgi gribēju elpot svaigu gaisu un būt dabā. Es iedomājos par Burgundiju - reģionu, kas man ir tik tuvs un kur es bērnībā pavadīju daudz laika," stāstīja F. Ozons. Un viņš vēlējies Burgundiju iemūžināt tieši rudenī - vienā no skaistākajiem gadalaikiem, kas ir arī pilns simboliem. "Un nolēmu radīt filmu par divām vecāka gadagājuma sievietēm."

Ar aktrisēm Elēnu Vensānu un Žozianu Balasko Fransuā Ozons jau strādāja filmas "Dieva žēlastība" uzņemšanas laukumā - tajā abas spēlēja epizodiskas lomas. Jaunākajā filmā viņš vēlējās "parādīt vecumu un novecošanu no pozitīvās puses". Režisors uzsver, ka Vensāna un Balasko ir brīnišķīgas aktrises, kuras savus gadus pieņem ar cieņu un visu tā skaistumu - ar krunciņām, taču nesot milzīgu pagātnes pieredzi un spoguļojot to gan sarunās, gan kustībās. "Man nepatīk strādāt ar pārcilvēkiem, man patīk cilvēki," akcentē F. Ozons.

Filmu "Kad pienāk rudens" demonstrēs kinoteātros "Forum Cinemas", "Splendid Palace" un "Kino Bize".

"Kad pienāk rudens" pirmizrāde Latvijā notika mūsdienu kinofestivāla "Lācis, lauva un zars" programmā. Ar šo zīmolu jau vairākus gadus Latvijā izrāda filmas, kas demonstrētas pasaules nozīmīgākajos kinofestivālos Berlīnē, Kannās un Venēcijā. Šobrīd kinoteātros skatāma 13 Oskariem nominētā Žaka Odiāra filma "Emilija Peresa", no 21.februāra demonstrēs Paolo Sorrentīno "Partenopi"