Tukuma muzejā notiks izstāde - Leonīds Āriņš. Izvēle

Tā ir izstāde par pretrunīgajiem procesiem Latvijas mākslā un muzeju darbībā 20.gadsimta vidū (1950-1953) un gleznotāja Leonīda Āriņa izvēli - izglābt Latvijas izcilāko mākslinieku darbus no bojāejas, riskējot ar muzeja direktora amatu un iespēju nonākt padomju varai nevēlamas personas statusā.

Izstādes fundamentālie jautājumi, lai gan centrējas ap vairāk nekā 70 gadus seniem notikumiem, nav zaudējuši nozīmi arī šodien. Tie aktualizē pārdomas par sabiedrības kopējām izvēlēm, kā arī katra individuālo izvēli gan miera, gan pārmaiņu laikos.

Izstāde veltīta Valsts Tukuma Mākslas muzeja (tagad - Tukuma muzejs) dibinātāja un pirmā direktora Leonīda Āriņa (1907-1991) ieguldījumam izcilas mākslas kolekcijas saglabāšanā padomju periodā, vienlaikus atklājot pretrunīgos procesus Latvijas mākslas dzīvē un muzeju darbībā 20.gadsimta vidū jeb otrās sovietizācijas periodā no 1945. līdz 1953.gadam.

Leonīds Āriņš bija izveidojis muzeja kolekciju ar izciliem mākslas darbiem, bet tie bija radīti pirmspadomju laikā. Pēc Otrā pasaules kara tēlotājmākslā tika uzsvērta prasība atspoguļot revolucionārās tēmas un sociālistiskās celtniecības procesus. Valsts Tukuma mākslas muzeju vētīja vairākas komisijas, vērtējot krājuma atbilstību padomju ideoloģiskajiem uzstādījumiem.

Lai gan to viedokļi bija atšķirīgi un mainījās nevēlamo un vēlamo darbu saraksti, visas komisijas bija vienisprātis, ka šajā muzejā ir pārāk daudz tā saukto formālistu un arī emigrantu darbi, tāpēc krājumu nepieciešams papildināt ar sociālistiskā reālisma darbiem no centralizētajiem fondiem.

Piemēram, 1952.gada 30.augustā iznīcināmo darbu sarakstā uzskaitīti 35 darbi kā mazvērtīgi un politiski kaitīgi un iznīcināmi. To vidū bija Anša Cepures un Jēkaba Kazāka gleznas, kuru kompozīcijā iekļautais sarkanbaltsarkanais "buržuāziskās Latvijas" karogs, komisijas ieskatā pauda "padomju cilvēkam naidīgu saturu".

Cita komisija 1953.gada 1.jūnija aktā atzina, ka muzejam nav tālākas izaugsmes perspektīvas un rosināja to pārcelt uz kādu lielāku LPSR pilsētu.

Pateicoties muzeja direktora Leonīda Āriņa apdomīgajai un lēnprātīgajai rīcībai, novilcinot rīkojumu izpildi, kolekcijas pamatkodols un arī mākslas muzejs Tukumā ir saglabāts.

Lai apjaustu viņa domu un viņa izvēļu grūtumu, izstādē ir pretstatītas divas saturiskās līnijas - Latvijas modernistu un padomju mākslas vadošo autoru domāšanas veids un mākslinieciskie paņēmieni. Pirmā ietver darbus, kuri iekļuva nevēlamo un iznīcināmo priekšmetu sarakstā, bet Leonīda Āriņa pretestības dēļ netika iznīcināti.

Nereti to saturā un mākslinieciskā izpildījuma ziņā nebija nekā padomju ideoloģijai klaji naidīga, bet autora biogrāfija nebija "pareiza" - mākslinieks bija mobilizēts leģionā, devies emigrācijā, paudis pretpadomiskus uzskatus.

Izstādes otra līnija saistīta ar 1950.gadā no centralizētajiem Ļeņingradas un Maskavas mākslas darbu valsts iepirkuma fondiem muzejā iepludinātajiem krievu padomju mākslas darbiem, kas piešķirti muzejam obligātā kārtā, kā arī ar LPSR Mākslas lietu pārvaldes muzejam piešķirtajiem 24 latviešu mākslinieku darbiem, kuru tematika bija padomju dzīve un darbs - gleznas, grafikas un skulptūras.