Rakovskis; Ja vēlaties kaut ko sasniegt - brauciet prom jo ātrāk, jo labāk

“Tev jānomierinās, Edgar. Biedru balsojums visu noteiks. Balsojam!” Dažu “industrijas speciālistu” nekaunība, kā arī sajūta par neaizskaramo visatļautību pārbarojusies līdz netveramam, grūti saprotamam līmenim, tamdēļ nupat notikusī LaIPAs kopsapulce man kā nu jau bijušajam šī biedrības biedram uz nenoteiktu laiku bija pēdējā.

LaIPAs un savulaik arī pat Kultūras ministrijas (tātad nodokļu maksātāju) sponsorētais tā saucamais visas Latvijas mūzikas eksporta birojs nekad nav pārstāvējis un nepārstāv visu Latvijas mūziku, jo to pēc būtības nav spējīgs darīt. Proti, organizācijas īstenotā konstantā showcase apmeklēšanā balstītā “eksportēšanas” politika aptver visu, tikai ne to, kas ir kaut gramu smagāks par poproku un tam radniecīgajiem stiliem. Kad ap 2016. gadu birojam tika vaicāts, kāpēc tiek ignorētas citas eksporta formas, piemēram, visos laikos jebkura mūziķa attīstības pamatā esošās koncertu turnejas, atbilde bija vienkārša: "Birojs ar šo nenodarbojas."

Sešus gadus pēc eksporta dibināšanas (2018.g.) “mistiskā veidā” Kultūrkapitāla fondā parādījās programma "Koncertturneju atbalstam”, kas īstenībā nebija nekas mistisks: viss izdevās ar nosacījumu, ka Latvijā pirmo reizi ārvalstīs koncertēt spējīgiem mūziķiem tiek nodrošināta iespēja iegūt finansiālu palīdzību nekam citam, bet tieši koncertu turneju organizēšanai.

Īstā mistika notika jau 2019. gadā, kad šīs programmas nolikumā pēkšņi parādījās punkts, ka finansējums tiek piešķirts arī ar showcase apmeklējumiem saistīto izdevumu segšanai. Radās situācija, kad kopā ar citiem Latvijā pieejamajiem eksporta atbalsta instrumentiem latviešu mūziķi var doties ekskursijās uz dažādu valstu šovkeisiem gandrīz par velti, t.i., nosedzot lielākās izdevumu pozīcijas. Nu, vai nav fantastika?!

Iedomājies: kamēr citi pašmāju un lielākajā daļā pasaules tirgos konkurējošie mūziķi investē desmitos, simtos tūkstošu mērāmus privātos un bieži kredītiestādēs aizņemtos līdzekļus sava produkta ražošanā, reklāmā un pārdošanā, riskējot naudu nekad mūžā neatgūt un vēl piedevām maksājot procentus par šo līdzekļu izmantošanu (par nepieciešamību naudu jebkurā gadījumā atdot tās devējam nemaz nerunājot), tikmēr Latvijā atrodas daži “industrijas speciālisti”, kuri jau desmito gadu veiksmīgi kultivē priekšstatu, ka savu ambīciju īstenošanai naudu kaut kur var paņemt apmaiņā pret “projektu”.

“Tev jānomierinās, Edgar. Biedru balsojums visu noteiks. Balsojam!” Dažu “industrijas speciālistu” nekaunība, kā arī sajūta par neaizskaramo visatļautību pārbarojusies līdz netveramam, grūti saprotamam līmenim, tamdēļ nupat notikusī LaIPAs kopsapulce man kā nu jau bijušajam šī biedrības biedram uz nenoteiktu laiku bija pēdējā.

LaIPAs un savulaik arī pat Kultūras ministrijas (tātad nodokļu maksātāju) sponsorētais tā saucamais visas Latvijas mūzikas eksporta birojs nekad nav pārstāvējis un nepārstāv visu Latvijas mūziku, jo to pēc būtības nav spējīgs darīt. Proti, organizācijas īstenotā konstantā showcase apmeklēšanā balstītā “eksportēšanas” politika aptver visu, tikai ne to, kas ir kaut gramu smagāks par poproku un tam radniecīgajiem stiliem. Kad ap 2016. gadu birojam tika vaicāts, kāpēc tiek ignorētas citas eksporta formas, piemēram, visos laikos jebkura mūziķa attīstības pamatā esošās koncertu turnejas, atbilde bija vienkārša:

“Birojs ar šo nenodarbojas.”

Sešus gadus pēc eksporta dibināšanas (2018.g.) “mistiskā veidā” Kultūrkapitāla fondā parādījās programma "Koncertturneju atbalstam”, kas īstenībā nebija nekas mistisks: viss izdevās ar nosacījumu, ka Latvijā pirmo reizi ārvalstīs koncertēt spējīgiem mūziķiem tiek nodrošināta iespēja iegūt finansiālu palīdzību nekam citam, bet tieši koncertu turneju organizēšanai. Īstā mistika notika jau 2019. gadā, kad šīs programmas nolikumā pēkšņi parādījās punkts, ka finansējums tiek piešķirts arī ar showcase apmeklējumiem saistīto izdevumu segšanai. Radās situācija, kad kopā ar citiem Latvijā pieejamajiem eksporta atbalsta instrumentiem latviešu mūziķi var doties ekskursijās uz dažādu valstu šovkeisiem gandrīz par velti, t.i., nosedzot lielākās izdevumu pozīcijas. Nu, vai nav fantastika?! Iedomājies: kamēr citi pašmāju un lielākajā daļā pasaules tirgos konkurējošie mūziķi investē desmitos, simtos tūkstošu mērāmus privātos un bieži kredītiestādēs aizņemtos līdzekļus sava produkta ražošanā, reklāmā un pārdošanā, riskējot naudu nekad mūžā neatgūt un vēl piedevām maksājot procentus par šo līdzekļu izmantošanu (par nepieciešamību naudu jebkurā gadījumā atdot tās devējam nemaz nerunājot), tikmēr Latvijā atrodas daži “industrijas speciālisti”, kuri jau desmito gadu veiksmīgi kultivē priekšstatu, ka savu ambīciju īstenošanai naudu kaut kur var paņemt apmaiņā pret “projektu”.

"Aizver muti un nomierinies."

Īsāk sakot, dārgie kultūras un jo sevišķi mūzikas kolēģi: ja savās karjerās vēlaties kaut ko sasniegt – brauciet no šejienes prom jo ātrāk, jo labāk. O, nē, citur nav un nekad nebūs paradīze, medus maize un citi utopiskie stāvokļi; citur ir vēl simtreiz grūtāk: sava vieta būs jāizcīna ar asiņainiem nagiem; nosvīdušu, bezspēka asaru noklātu seju, kas katru dienu uz mirkli iegulst pārstrādātajās, pusbada un bezmiega nomocītajās rokās. Šausmīgi, bet citur vismaz ir šāda iespēja, no zemapziņas izslēdzot pastāvīgo rēķināšanos ar nodevību, nekrietnu, negodprātīgu rīcību vai, saprotamākā valodā runājot, uzmetienu.

Īsāk sakot, dārgie kultūras un jo sevišķi mūzikas kolēģi: ja savās karjerās vēlaties kaut ko sasniegt – brauciet no šejienes prom jo ātrāk, jo labāk. O, nē, citur nav un nekad nebūs paradīze, medus maize un citi utopiskie stāvokļi; citur ir vēl simtreiz grūtāk: sava vieta būs jāizcīna ar asiņainiem nagiem; nosvīdušu, bezspēka asaru noklātu seju, kas katru dienu uz mirkli iegulst pārstrādātajās, pusbada un bezmiega nomocītajās rokās. Šausmīgi, bet citur vismaz ir šāda iespēja, no zemapziņas izslēdzot pastāvīgo rēķināšanos ar nodevību, nekrietnu, negodprātīgu rīcību vai, saprotamākā valodā runājot, uzmetienu.

Avots: rakovskis.com