Linolejs Titānika kajītēm: pirms vairāk nekā 100 gadiem to ražoja Rīgā

Vēl pirms dažiem gadiem uz senas ķieģeļu mājas ugunsmūra Ganību dambja un Duntes ielas stūrī bija redzama krāsaina reklāma, kas veltīta "Provodņik" 100. gadadienai - 1888.-1998. Līdz tam laikam rūpnīca jau sen bija beigusi pastāvēt, bet uzņēmums, kas vēlāk tika atvērts tās vietā, akciju sabiedrība RER nolēma godināt slaveno priekšteci.

"Provodņik" bija Krievijas-Francijas rūpnīca. Akciju kontrolpakete piederēja Francijas bankai. Bet strādāja vietējie strādnieki un inženieri. Viņu vidū arī slavenais raķešu zinātnes teorētiķis Fridrihs CANDERS. "Provodņik" viņš iestājies pēc Rīgas Politehniskā institūta absolvēšanas, kuru beidza ar izcilību. Diploms ļāva viņam patstāvīgi izvēlēties darba vietu - Canders devās uz "Provodņik". Jaunieti interesēja gumijas apstrādes tehnoloģijas un tās ražošana.

Lielākā daļa gumijas produkcijas "Provodņik" ražoja no kaučuka, kas Rīgas ostā ieradās no Latīņamerikas. 1900.gadā šeit tika izgudrota jauna kaučuka apstrādes tehnoloģija - ekonomiska, revolucionāra. Drīz patentu iegādājās lielākajā daļā Rietumeiropas valstu, Amerikā.

Ikviens, kurš pat ar pusvārdu dzirdējis par slaveno uzņēmumu Sarkandaugavā, īsti nevar saprast: kas tad īsti tur ražots? Kaut kur raksta par gumijas kalošām, kaut kur - par auto riepām, kaut kur - par izolācijas materiāliem. Faktiski sortiments bija ļoti plašs: no medicīnas instrumentiem līdz niršanas tērpiem, ugunsdzēsības un telegrāfa iekārtām, gumijas pontoniem, rotaļlietām...

Bet sortiments nestāvēja uz vietas, un bija atkarīgs no tirgus vajadzībām. Ilgu laiku gumijas kalošas bija galvenā niša. Ziemā Krievijā bez tām - nekādi. Kalošas tika nēsātas uz filca zābakiem. Eiropā, Ķīnā un Indijā arī bija pieprasītas Rīgas kalošas. Bet tur tās valkāja citādi. Tāpēc tapa ne tikai melni gumijas izstrādājumi, bet arī eleganti modeļi. Rūpnīca sāka ar 50 pāriem dienā, bet līdz 1910.gadam ikdienas produkcija bija sasniegusi 35 000 pāru!

Lai gan tas nebija rekords, slavenajā Sanktpēterburgas rūpnīcā "Treugoļņik" tapa vēl vairāk kalošu. Rūpnīcas vēsture sākās 1859.gadā, kad Hamburgas tirgotājs Ferdinands KRAUKOPFS impērijas ziemeļu galvaspilsētā atvēra “Kalošu un citu gumijas un gutaperčas izstrādājumu rūpnīcu”.

Eiropā "Provodņīk" bija pietiekami daudz konkurentu, taču tieši viņiem pasūtīja ražot linoleju pasaulē lielākā pasažieru kuģa – leģendārā "Titānika" – kajītēm. Tas arī daudz ko izsaka!

20. gadsimta sākumā pasaulē parādījās pirmie automobiļi, un Rīgas rūpnīca gāja līdzi laikam un pat apsteidza to. Tā ir viena no pirmajām Eiropā, kas sāka ražot automašīnu riepas.

Saglabājušās senas fotogrāfijas no uzņēmuma darbnīcām, kur nodarbojas ar riepu ražošanu. Simtiem strādnieku. Produkcija tiek sūtīta ne tikai uz ārzemēm.

Too izmanto arī citā tolaik labi zināmā Rīgas uzņēmumā - Krievijas-Baltijas vagonu rūpnīcā (tā ēkas šodien ir saglabājušās Valmieras ielā). Viņi ražo automašīnas un lidmašīnas. Ir riepas velosipēdiem. Un atkal jau uz Rīgas rūpnīcām.

Tostarp - uz vienu no lielākajām velosipēdu rūpnīcām Krievijā, kur 19.gadsimtā sākās pirmā rūpnieciskā velosipēdu ražošana valstī - Aleksandra LEITNERAfabriku (atbilstošs uzraksts redzams uz vienas no tagadējās Brīvības ielasmājām).

To gadu vadītāji zināja reklāmas jēgu. Lai gan tam vajadzīgas vairākas sastāvdaļas: cienīgs produkts un cilvēki, kas to varētu prezentēt. Rīgā tolaik tas viss bija pieejams. Cik daudz lielisku inženieru, dizaineru, aviatoru strādāja šeit vadošajos Krievijas un Eiropas uzņēmumos!

"Provodņik" Rīgas ražojumi sevi parādīja arī prestižajā rallijā Monako. Slavenais krievu sacīkšu autobraucējs un žurnālists Andrejs NAGELS 1912.gadā spēja pieveikt distanci no Sanktpēterburgas līdz Monako 196 stundās, nobraucot 3257 kilometrus. No 87 automašīnām 40 tika līdz finišam.

Rallija auto bija īpaši izstrādāts, un riepas tika pasūtītas Rīgas "Provodņik". Tās parādīja sevi cienīgi konkurencē ar Lielbritānijas, Vācijas un Francijas zīmoliem, kas bija daudziem konkurentiem ...

Par “Provodņik” darbības vērienu runā šāds fakts: 1889.gadā tajā strādāja 650 cilvēki, 1914.gadā - 15 tūkstoši! Visā industriālās Rīgas vēsturē tikai vienam uzņēmumam izdevies šo rādītāju pārspēt - VEF rūpnīcā PSRS sabrukuma priekšvakarā strādāja līdz 20 tūkstošiem cilvēku.

Dažkārt raksta, ka "Provodņik" rūpējās par darbiniekiem kā nekur citur Rīgā. Var būt. Tikai nedrīkst aizmirst, ka 1899. gadā rūpnīcas strādnieki aktīvi piedalījās tā sauktajā “Rīgas dumpī”, kad protestēt iznāca “Džutas fabrikas” strādnieki un citi. Prasības: algu paaugstināšana, darba dienas saīsināšana, darba apstākļu uzlabošana. Kā redzat, par tiesībām "Provodņik" bija jācīnās, neviens tās darba ļaudīm uz sudraba šķīvja nepasniedza.

Bet patiešām bija daudz lietu, par kurām nevarēja sapņot strādnieki citās rūpnīcās: savs bērnudārzs,silītes, slimnīca ar dzemdību nodaļu, pirtis, klubs ar mūzikas paviljonu, dzīvojamās ēkas strādniekiem... Strādnieku bērniem, kuri iestājās ģimnāzijā, tika sniegta finansiāla palīdzība, dažkārt pilnībā sedzot mācību maksu.

"Provodņik" vēsture beidzās līdz ar Pirmo pasaules karu - 1914.gadā uzņēmuma teritorijā tika iekārtota lazarete ievainotajiem. Daudzi strādnieki devās uz fronti, izejvielas pārstāja pienākt, un noliktavās uzkrāto gatavo produkciju kļuva neiespējama eksportēt. Uzņēmums pārstāja darboties, un 1915.gadā iekārtas tika evakuētas uz Maskavu...

20.gados Rīgā mēģināja atdzīvināt akciju sabiedrību "Provodņik", taču tā bija nožēlojama slavenā zīmola līdzība. Tur sāka nodarboties ar zāģmateriāliem, taču neveiksmīgi. Pāris gadus vēlāk Latvijas "Provodņik" bankrotēja.

1947.gadā slavenā uzņēmuma vietā parādījās jauna ražotne - RER, Rīgas elektromašīnbūves rūpnīca. Arī savā laikā pazīstama: elektroiekārtas elektrovilcieniem, pasažieru vagoniem, tramvajiem... Viņi arī izstrādāja elektroiekārtas ātrvilcienam ER-200 ātrgaitas līnijai Maskava-Ļeņingrada. Arī pats vilciens būvēts Rīgā - RVR.

Šodien pat RER vietā valda tukšums. Lai kā Krievijas iinvestori pēc "dziesmotās revolūcijas" necentās to atdzīvināt - veltīgi. Nākotnē plānots atvērt "radošo kvartālu, kurā paredzētas meistarklases, koncerti un izstādes". Kopumā viss ir tā, kā mūsdienu Latvijā jābūt...

Kāds jautās: kāpēc nav piesaistīti Rietumu investori, ja krieviem neļauj? Kā, piemēram, franči 19.gadsimta beigās? Bet vai viņiem to vajag - mūsdienu Rīgā, kurā neatradīsiet ne inženierus, ne strādniekus? Un, ja jūs viņiem pastāstīsit, ka viņi kādreiz pasūtīja no mums linoleju Titānika kajītēm, ka tieši mums bija krievu-franču uzņēmums, kas bija starp četriem labākajiem pasaulē, viņi uz jums skatīsies kā uz traku.

Jo tas bija citā dzīvē un citā Rīgā...

Jānis DIMENŠTEINS