Kas sāpīgāks – procentu likmju kāpums vai inflācija?

«ECB turpina palielināt procentu likmes, lai iegrožotu inflāciju, kā rezultātā cieš arī ekonomiskā izaugsme. Šobrīd tas izpaužas augstās procentu likmēs, kas aizņemšanos padara neizdevīgāku, taču uzkrāšanu pievilcīgāku. Tādējādi samazinās pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem, samazinās naudas aprite ekonomikā un arī inflācija», - Latvijas Bankas portālā makroekonomika.lv raksturo situāciju eirozonā, tajā skaitā Latvijā, LB ekonomisti Klāvs Zutis un Krista Kalnbērziņa.

Ilgstoši augsta inflācija, kā arī ECB pretreakcija, īstenojot straujāko procentu likmju paaugstināšanu tās vēsturē, ir būtiski ietekmējusi eirozonas un it īpaši Latvijas mājsaimniecību un uzņēmumu ikdienu. Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā cenu līmenis Latvijā ir pieaudzis divreiz straujāk nekā vidēji eirozonā. Latvijā arī kredītiestāžu aizdevumi ar mainīgo procentu likmi ir daudz izplatītāki nekā citviet eirozonā, tādējādi aizņēmēji Latvijā izjūt monetārās politikas sekas daudz straujāk. Šis apstākļu kopums sabiedrībā raisījis diskusijas, vai tik strauja procentu likmju paaugstināšana ir atbilstoša monetārās politikas rīcība, ņemot vērā, ka šobrīd augstās inflācijas iemesli ir saistīti ar problēmām piedāvājuma pusē, nevis ar pārmērīgu kreditēšanu vai patēriņu.

Cenu kāpums skar visus Latvijas iedzīvotājus, bet īpaši izteikti – maznodrošinātās mājsaimniecības, kuras lielāku daļu no saviem ienākumiem patērē pirmās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem, piemēram, pārtikai, elektrībai vai apkurei. Šajās kategorijās novērotais cenu kāpums pēdējā laikā bijis ievērojams. Jo ilgāk cenu kāpums saglabājas augsts, jo sarežģītāka kļūst mājsaimniecību finansiālā situācija. Brīdī, kad kļuva skaidrs, ka inflācijas pieaugums nebūs strauji pārejošs fenomens, un tā sāka atstāt paliekošas sekas uz eirozonas ekonomiku, ECB Padome pieņēma lēmumu strauji kāpināt procentu likmes.

Nevar noliegt, ka atsevišķas mājsaimniecības procentu likmju pieauguma dēļ ir nokļuvušas sarežģītā situācijā. Tomēr inflācija samazina Latvijas iedzīvotāju labklājību daudz straujāk nekā procentu likmju kāpums. Ja procentu likmju pieauguma dēļ finansiāli ievainojamo mājsaimniecību īpatsvars pieaug par tuvu diviem procentpunktiem, tad izdevumu sadārdzinājuma dēļ šādu mājsaimniecību skaits pieaug par teju 10 procentpunktiem. Tātad pat pašiem kredītņēmējiem ieguvums no inflācijas samazinājuma būs daudz lielāks nekā zaudējumi par papildu izdevumiem augstāku procentu likmju dēļ.
Kopējās inflācijas līmenis eirozonā sasniedza augstāko punktu 2022. gada oktobrī, un kopš tā laika ir strauji samazinājies, septembrī sasniedzot 4.3 %. Šķiet, ka tikpat kā jau esam inflāciju uzveikuši un varam šobrīd pārstāt izmantot monetāro politiku, lai ierobežotu pieprasījumu un cenu spiedienu ekonomikā.

Diemžēl, lai arī inflācija ir sākusi samazināties, tas nenozīmē, ka cenu kāpums ir ierobežots un cenu stabilitātes mērķis ir sasniegts. Tam ir trīs galvenie iemesli.

1.Inflācija eirozonā samazinās lēnāk, nekā gaidīts

Pašlaik inflācijas samazinājumu, tāpat kā iepriekš straujo tās kāpumu, veidojušas enerģijas cenu svārstības, ko ietekmē globālās cenas. Ja gribam nodalīt svārstīgo globālo cenu ietekmi no iekšzemes faktoru ietekmes, sekojam pamatinflācijas rādītājam, kurā netiek ietvertas enerģijas un pārtikas cenu svārstības. Pamatinflācija nav augusi tik strauji kā kopējā inflācija, tomēr redzam, ka arī samazinājums ir bijis salīdzinoši mazāks.

2. Vēsturiskā pieredze māca, ka inflācijas samazinājums var nebūt noturīgs.

Nav daudz vēsturisko liecību, no kurām mācīties par situācijām, kad inflācija strauji pieaug globālo cenu kāpuma ietekmē. Tomēr ir viena daudz apspriesta epizode ASV 70. gados, kad strauja naftas cenu lēciena rezultātā pasauli pārņēma inflācijas vilnis.

Arī toreiz inflācija strauji pieauga, līdzīgi kā šobrīd eirozonā. ASV centrālā banka reaģēja, strauji ceļot procentu likmes, lai neļautu inflācijai turpināt kāpt. Un drīz vien varējām redzēt rezultātu - inflācijas samazinājumu . Līdzīgi kā šobrīd, arī 70. gadu vidū ASV sākās diskusijas par to, vai tiešām procentu likmes nav par augstu, un brīdī, kad inflācija samazinās, varbūt vairs nav nepieciešams ierobežot ekonomisko aktivitāti. Attiecīgi Federālo rezervju sistēma lēma, ka procentu likmes tiks atkal samazinātas. Lēmums izrādījās pārsteidzīgs, jo tad sekoja otrs naftas cenu vilnis, kurš gan bija mazāks par pirmo, savukārt inflācija atgriezās ar daudz lielāku spēku. Patērētāju un uzņēmēju gaidas par to, ka inflācija būs ilgstoša, jau bija sākušas veidoties, un, tā kā centrālā banka neizrādīja pietiekamu apņēmību inflāciju ierobežot, sākās algu inflācijas spirāle.

Rezultātā ASV centrālā banka bija spiesta procentu likmes celt līdz pat gandrīz 20%, lai ierobežotu nekontrolējamo inflāciju. Ekonomika un valsts labklājība tika būtiski iedragāta, ne tikai samazinoties izaugsmei un pieaugot bezdarbam, bet arī krasi sarūkot iedzīvotāju pirktspējai.

3. Globālo cenu risku iespējamība joprojām ir augsta.
Kā mēs redzējām arī vēsturiskajā pieredzē, globālo cenu svārstības var atjaunot inflācijas kāpumu, kad iekšzemes inflācija turpina būt noturīga, kaut arī ar lejupvērstu tendenci.

Pašlaik globālā nenoteiktība turpina būt ļoti augsta. Kaut arī piedāvājuma ierobežojumi, ko redzējām pēc pandēmijas un Krievijas-Ukrainas kara sākumā, šobrīd ir samazinājušies, risks, ka piedāvājuma šoki varētu turpināt ietekmēt inflāciju, ir augsts.