HIV. Dzīve pirms un pēc. Ir vērts izlasīt!

Svešie – atbalstīja, savējie – nodeva

Inga, 46 gadi

Es strādāju ārzemēs, ģimenē aprūpēju cilvēku gados un par papildus samaksu uzkopu arī māju. Kaut kad sajutu, ka ar veselību īsti nav lāgā, un darba devēji mani nosūtīja pie ārsta. Man izrakstīja zāles un piedāvāja nodot analīzes. Pēc dažām dienām darba devēji uzaicināja mani parunāties. No dzirdētā man iestājās šoks: “Jums atklāts HIV!”

Darba devēji izrādījās saprotoši. Izteica līdzjūtību un vēlmi palīdzēt. Viņi iedeva kaudzīti informatīvu bukletu par to, kur viņu valstī var vērsties pēc palīdzības – kā medicīniskas, tā psiholoģiskas. Tomēr es jutos tā, it kā man būtu pasludināts nāves spriedums. Galvā pilnīgs sajukums, kurā peld tikai viens vienīgs izmisis jautājums: kāpēc tas noticis tieši ar mani? Un kā?

Pēc kāda laika man izdevās nedaudz nomierināties. Par darbu nevarēja būt ne runas. Vienīgais, ko vēlējos tobrīd, bija pēc iespējas ātrāk atgriezties mājās. Es ļoti cerēju, ka ģimene un draugi mani atbalstīs. Bet, kā izrādījās, biju pārvērtējusi kā vienus, tā otrus. Briesmīgākais trieciens nāca no manas māsas puses: es izstāstīju viņai par man uzstādīto diagnozi, bet viņa “pa kluso” šo informāciju nodeva tālāk – vecākiem, radiniekiem, paziņām... Ļoti drīz izjutu, ko nozīmē aizspriedumaina domāšana. Nav nekāds noslēpums, ka, neskatoties uz lielo pieejamās informācijas daudzumu par HIV, sabiedrībā vēl joprojām ir aizspriedumi, ka ar HIV inficēties var tikai narkomāni, netradicionāli seksuāli orientētie, intīmpakalpojumu sniedzēji un līdzīgu riska grupu pārstāvji. Un, ja nu tu esi inficēta, tātad “no tiem” un jāturas no tevis pa gabalu. Visi, uz kuru palīdzību es tā cerēju, novērsās no manis, atstājot aci pret aci ar slimību. Šī sajūta, ka esi nodota un vientuļa, bija tik briesmīga un nomācoša, ka uz kādu laiku es pat pārtraucu izrakstīto terapijas kursu. Nespēju saprast: kāpēc pilnīgi svešinieki svešā zemē bija gatavi mani atbalstīt, bet tuvinieki no manis novērsās?

Par laimi, vienlaikus ar pārbaudījumiem liktenis pameta man “glābšanas riņķi” – ārstu un psihologu vienā personā. Nenovērtējamu palīdzību sniedza sabiedriskās organizācijas, kas atbalsta cilvēkus ar šādu diagnozi. Galu galā, es sapratu, ka šī diagnoze nebūt nav spriedums, protams, ja vien precīzi ievēro visus ārstējošā ārsta norādījumus un noteikto dzīvesveidu. Šobrīd dzīve daudz maz ir sakārtojusies: jūtos normāli, esmu ieguvusi jaunus draugus jaunās aprindās. Atradu darbu, kur nebija vajadzīga sanitārā grāmatiņa. Tomēr ne kolēģiem, ne priekšniecībai par savu diagnozi neko neteicu: man pietika ar “iepriekšējās dzīves” rūgto pieredzi...

Naktstauriņa dāvana

Juris, 52 gadi

To, ka esmu inficēts, uzzināju nejauši. Slimnīcā bija jāveic viena manipulācija, pirms kuras bija jānodod asins analīzes. Izrādījās, ka man ir HIV. Sākumā neticēju, nodevu analīzes atkārtoti. Un tad vairs šaubu nebija. Protams, ka biju pats vainīgs. Pirms dažiem gadiem biju ārzemju komandējumā – un sameklēju vienas nakts piedzīvojumu. Biju krietni iedzēris un miglaini atceros notikušo, tomēr, kā likās, aizsarglīdzekļus izmantoju.

Te pēkšņi tāda dāvana! Psiholoģiskās mokas bija briesmīgas. Nākotne rādījās visdrūmākajos toņos. Izmisīgi gribējās padalīties ar savu nelaimi kaut vai ar vistuvākajiem – tomēr, apzinoties, kāda attieksme pret līdzīgām diagnozēm ir mūsu ne visai labi informētajā sabiedrībā, nolēmu piebremzēt ar atklātību. Vienīgais cilvēks, kuram visu izstāstīju, bija mana civilsieva. Man bija jādod viņai izvēles iespēja – palikt ar mani vai aiziet. Viņa izlēma palikt, par ko esmu viņai ļoti pateicīgs. Vēl esmu bezgalīgi pateicīgs mediķiem un sabiedrisko organizāciju darbiniekiem, kuri sniedz atbalstu ar HIV inficētiem cilvēkiem: šāds atbalsts, jo īpaši pirmajā laikā, kad zeme it kā aizpeld no kājapakšas, ir nenovērtējams.

Uzsāku operatīvu ārstēšanos, slimība vēl nebija paspējusi nopietni kaitēt imunitātei un tika stingri kontrolēta. Šobrīd ikdienas dzīvi diagnoze praktiski neietekmē: zāļu lietošana konkrētajā laikā un ārsta-speciālista apmeklēšana reizi trijos mēnešos man jau kļuvusi par ieradumu.

Ar mani nekas tāds nenotiks

Eksistē vesela rinda slimību, ar kurām parastais vidēji statistiskais iedzīvotājs nekādi sevi neasociē, jo ir svēti pārliecināts: “Uz mani tas neattiecas un nekad neattieksies!”. Pie tādām slimībām cilvēki tradicionāli pieskaita HIV un AIDS, pārliecināti uzskatot to par noteiktu sociālo grupu problēmu.

Tomēr tieši trešdaļa inficēto HIV ieguvuši heteroseksuālo kontaktu ceļā. Pacienti ir ne tikai jauniešu, bet arī vidējās paaudzes un pat vecākās paaudzes vidū. Nesen viņsaulē aizgāja visatpazīstamākais HIV pacients-ilgdzīvotājs – viņam bija 100(!) gadu. HIV viņam atklāja 75 gadu vecumā, un atlikušos gadus viņš ārstējās, lietojot tabletes. Par HIV upuri var kļūt cilvēks jebkurā vecumā un ar jebkādu sociālo statusu – kā padibeņu pārstāvis, tā arī respektabls veiksminieks. Un nebūt ne asociālas uzvedības rezultātā.

Izārstēt nevar. Ierobežot – vajag

Šobrīd cilvēka imūndeficīta vīruss kvalificējas kā hroniska, bet vadāma slimība. Savlaicīgi noteikta diagnoze un pareiza zāļu lietošana var samazināt vīrusa aktivitāti organismā tiktāl, ka HIV nēsātājs pārstāj būt infekciozs – tātad nerada draudus apkārtējiem.

Par svarīgu soli cīņā ar HIV kļuva ierobežojuma atcelšana terapijas saņemšanai: no 2018.gada 1.oktobra ārstēšana Latvijā par valsts līdzekļiem pieejama jebkuram pacientam no diagnozes noteikšanas brīža.

Ko darīt, ja radušās aizdomas par HIV?

1. Diagnostika

- ja ārsts pamana aizdomīgus simptomus, viņš nosūta pacientu uztaisīt HIV testu;

- testu var veikst anonīmi jebkurā no HIV punktiem vai arī par maksu jebkurā laboratorijā;

- mēģiniet kļūt par donoru. Valsts donoru centrā asinis vienmēr pārbauda ļoti rūpīgi.

2. Ja asinīs tiek konstatēts HIV, jāvēršas vai nu Latvijas infektoloģijas centrā, vai Stradiņa slimnīcas infektoloģijas nodaļā, vai arī dzīvesvietai tuvākajā reģionālajā slimnīcā (infektoloģijas nodaļā) – un atkārtoti jāveic tests.

3. Ja diagnoze apstiprinājusies, jāvēršas pie speciālista – infektologa. Parasti ārstēšanas process noreducējas uz attiecīgo zāļu neapgrūtinošu lietošanu. Visā pārējā nekādu ierobežojumu nav. Zāles ir bezmaksas (100% valsts kompensētas), pacients apmaksā vien 0,71 eiro par receptes izrakstīšanu.

4. Parasti zāles izraksta trim mēnešiem. Tas nozīmē, ka trīs mēnešu laikā pacientam vienreiz jāapmeklē ārsts un savlaicīgi jānodod asins analīzes. Precīzi ievērojot ārsta norādījumus, vīrusu iespējams apspiest tiktāl, ka pacients pārstāj būt par infekcijas avotu apkārtējiem.

Speciālistiem ir vienots viedoklis: pareizi ārstējoties un piekopjot veselīgu dzīvesveidu, HIV pacients var nodzīvot ilgu un laimīgu mūžu. Galvenais – savlaicīgi atpazīt ienaidnieku un, pieaicinot palīgā speciālistus, maksimāli saglābt savu veselību.

Ar HIV var inficēties:

* seksuālo kontaktu laikā caur gļotādu bez prezervatīva izmantošanas;

* caur asinīm:

- kopīgi izmantojot adatas, šļirces un citas inficējošas ierīces;

- izmantojot nesterilus instrumentus tetovējumiem un pīrsingiem;

- pārlejot vīrusu saturošas asinis.

* māte var inficēt bērnu:

- grūtniecības laikā (caur placentu);

- dzemdību laikā (kontaktējoties ar mātes asinīm);

Ar HIV NEVAR inficēties:

* apskaujoties vai apmainoties rokasspiedieniem. Izņēmums – ja abiem saskaras asiņojošas brūces uz ādas;

* izmantojot personīgās higiēnas priekšmetus. Dvieļi, apģērbs un gultas veļa nevar būt HIV pārnēsātāji. Vīruss ātri iet bojā ārējā vidē, kas tam ir agresīva;

* apmeklējot pirti, baseinu vai mazgājoties vannā: ūdenī vīruss ātri iet bojā;

* skūpstoties. Izņēmums – ja abiem partneriem mutes dobumā ir svaigi asiņojošas brūcītes;

* no dzīvnieka vai kukaiņa koduma. HIV var eksistēt tikai cilvēka organismā;

* nododot asinis analīzēm, jo tiek izmatoti tikai sterili vienreiz lietojamie instrumenti;

* kosmētiskajos kabinetos, pie stomatologa utt. - ja tiek veikta kvalitatīva instrumentu dezinfekcija.