Andrejs Rastorgujevs: "Sēžu mājās ar saviem suņukiem"

— Mēs visi iedomājāmies biatlonas sezonas nobeigumu savādāk – pirmspēdējais Pasaules kausa posms Kontiolahti, Somijā, izrādījās saīsināts, bet pēdējais Holmenkollenē, Norvēģijā, vispār tika atcelts. Ar kādām sajūtām tu pabeidzi šo sezonu – droši vien nožēloji?

— Sajūtas bija divējādas. Protams, žēl, ka sezona izrādījās nepilnīga un uz Norvēģiju mēs tā arī netikām. Situācija ir tāda, kāda ir. Tā jāpieņem, jānogaida, kamēr tas viss pāriet, un jāiet tālāk.

— Tu esi bijis visdažādākajās trasēs. Tomēr tavā gadījumā – kura ir tava favorite un kura vissmagākā?

— Īstenībā katram sportistam ir vairāk mīlēta un mazāk mīlēta trase. Man tās visas ir favorites, godīgi sakot. Vairāk domāju, kā tās iziet, kā slīdēs slēpes, kāds būs vējš šaujot un tā tālāk. Vissmagākā trase man ir Zviedrijā, Estešundā. Tur ir nu ļoti gari kāpumi. To pašu varu pateikt par trasi Itālijas Antholcā. Tas ir Pasaules kausa posms, kas notiek visaugstāk kalnos. Ja tu neesi sagatavojies šai kalnu trasei, sacensību laikā, protams, tas liks sevi manīt.

— Vai klimata pārmaiņas iespaido arī biatlonu? Atcerties trases pirms desmit gadiem un tagad.

— Ļoti iespaido. Ziemas sporta veidos tas ir sevišķi jūtams. Kļūst arvien siltāk, dabīgā sniega ir arvien mazāk. Tas pats attiecas uz slēpju sagatavošanu. No malas pat bija lieliski redzams, kā darbojas slēpes lielajām izlasēm – Norvēģijai, Vācijai vai Francijai – un visām pārējām. Tai skaitā Latvijas izlasei.

— Atskatoties uz pagājušo sezonu – tev Pasaules kausa kopvērtējumā ir 29. vieta. It kā nebūtu slikti. Bet droši vien varētu būt arī labāk, ja netraucētu šaušana – tev šajā elementā atkal bijušas problēmas. Nepatīkamākais ir tas, ka ļoti bieži izšķirošus netrāpījumus esi pieļāvis pēdējos mēģinājumos. Vai piekritīsi?

— Sezona nebija izveidojusies tā, kā mēs plānojām ar treneriem. Tai skaitā šaušanas ziņā. Tā sanāca – vienā gadījumā traucēja vējš, otrā – psiholoģiskais noskaņojums, trešajā – kaut kur nebiju gana piestrādājis. Tādēļ arī ikreiz bija jābēdājas, galvu rokās saņēmušam, bet nebija daudz laika īpaši pārdzīvot – bija jāiet tālāk pa trasi, nedomājot, ka neesi nosedzis mērķus.

— Runājot par veiksmīgākajiem un neveiksmīgākajiem braucieniem šai sezonā, kurus tu pieminētu?

— Labākais bija sprints Eiropas čempionātā, Baltkrievijā, kur es biju otrais, zaudējot tika četras sekundes Matvejam Jeļisejevam no Krievijas. Neveiksmīgu gadījumu bija vairāk, bet negribas tagad tos atcerēties.

— Somu pilsētā Kontiolahti slavenais francūzis Martēns Furkads pateicis ardievas lielajam sportam, paziņojot par savas karjeras beigām. Šķiet, ka pēc finiša francūzis paspēja ar visiem pārmīt dažus vārdus. Vai tev arī toreiz izdevās ar viņu aprunāties?

— Runāju ar viņu jau pēc Somijas posma beigām, kad visi biatlonisti sapulcējās kopā. Kaut gan, godīgi sakot, man tobrīd izdevās vairāk parunāties ar viņa bērniem. Jo īstenībā Martēns pabeidza karjeru tāpēc, ka bija to apsolījis savām meitām. Viņš turēja savu vārdu. Vispār jau runas, ka viņš to izdarīs pēc pasaules čempionāta Antholcā, klīda jau sen. Esmu tās dzirdējis vēl olimpiādē Phjončhanā pirms diviem gadiem.

— Ar ko tu pašlaik esi aizņemts – esi savās mājās Alūksnē vai Rīgā?

— Esmu pašizolācijā Rīgā. Sēžu mājās, rotaļājos ar saviem suņukiem.