Arodbiedrības: plānots uz darbinieku rēķina samazināt izmaksas (+VIDEO)

Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS) vairākkārt ir izteikusi iebildumus par likumprojektu Grozījumi Darba likumā. Būtiskākie no tiem saistās ar koplīguma termiņu, darba devēja uzteikumu arodbiedrības biedram, virsstundu apmaksu un darbinieka situāciju pasliktinošiem apstākļiem dīkstāves gadījumā.

Topošie grozījumi Darba likumā, kurus virza Ekonomikas ministrija, Labklājības ministrija un Finanšu ministrija un kurus konceptuāli atbalsta darba devējus pārstāvošās organizācijas (LDDK, LTRK), būtiski pasliktinās darbinieku tiesisko stāvokli.

Tā vietā, lai rūpētos arī par darbinieku labklājību, kas ir ministriju uzdevums, tiek plānots uz darbinieku rēķina samazināt darba devēju izmaksas - samazināt darba samaksu (piemēram, par virsstundu darbu, par dīkstāvi pilnīgi neierobežotos gadījumos), atņemt darbiniekam - arodbiedrības biedram aizsardzību atlaišanas gadījumos, dot darba devējiem tiesības vienpusēji atkāpties no koplīgumiem. Citiem vārdiem sakot, valsts grib nevis samazināt uzņēmumiem energoresursu izmaksas, nevis administratīvo slogu, nevis nodrošināt pieeju finansējumam, valsts atbalstu inovācijām un jaunām tehnoloģijām, piesaistīt investīcijas, uzlabot veselības aprūpi un izglītību, bet vienkārši ļaut darba devējiem maksāt mazāk uz darbinieku ģimeņu rēķina, samazinot darba devēju izmaksas, un veicināt ēnu ekonomiku, pieļaujot vienpusēju atkāpšanos no koplīgumiem un iznīdējot arodbiedrību darbību.

LBAS norāda, ka, veicot jebkādas izmaiņas, ir jābūt līdzsvaram, kas šobrīd likumprojektā diemžēl nav ievērots, tādējādi ir svarīgi likumprojektā ietvert grozījumus, kuri uzlabo darbinieku labklājību, rada nosacījumus veselības uzlabošanai, nodrošina labāku darba un privātās dzīves līdzsvaru. Pret darbiniekiem ir jāattiecas kā pret līdzvērtīgiem partneriem, ar kuriem kopā uzņēmēji rada virsvērtību un labklājību valstī.

LBAS atgādina, ka Darba likuma 19. panta normas mērķis ir nepieļaut vienpusēju atkāpšanos no koplīguma, aizsargāt darbinieku no koplīgumā paredzētās aizsardzības atcelšanas, atstājot viņu bez koplīgumā ietvertajām sociālajām garantijām, kā arī motivēt abus sociālos partnerus pēc iespējas ātrāk veikt sarunas par jaunu vienošanos. Koplīgumu darbības tā saucamā ultraaktivitāte pastāv dažādu valstu tiesību sistēmās, piemēram, Spānijā, Portugālē, Vācijā un Latvija šajā ziņā nav unikāla. LBAS pieprasa aizsargāt koplīgumu ultraaktivitāti un saglabāt abu pušu tiesības vienoties par to, ka koplīgums ir spēkā līdz jauna koplīguma noslēgšanai. LBAS norāda, ka pašreizējā likuma redakcija jau kopš 2002.gada pieļauj pusēm vienoties par konkrētu darba koplīguma termiņu vai tā spēkā esamību pēc termiņa izbeigšanās, līdz ar to izmaiņas nav nepieciešamas un nav pieļaujams, ka grozījumi pasliktina darbinieku tiesisko situāciju. Likumprojekta redakcija paredz iespēju jebkuram bez jebkāda objektīva iemesla vienpusēji atteikties no visa darba koplīguma izpildes, pat no tās koplīgumu daļas, kuru izpilde nav nekādi apgrūtināta, kas pēc būtības ir pretrunā Minimālās algas direktīvas 4.panta mērķim, kas paredz aizsargāt un veicināt koplīgumu slēgšanu.

Tāpat Darba likuma 110. pantā tiek mēģināts vājināt arodbiedrības biedru aizsardzību uzteikuma gadījumā. Situācijā, kad arodbiedrība konstatē, ka uzteikums nav pamatots, tai ir jānodrošina efektīvas iespējas aizsargāt savu biedru nodarbinātību - nedodot piekrišanu darba līguma uzteikumam. Šobrīd, sabalansējot šīs arodbiedrības biedru intereses ar darba devēja interesēm, likumdevējs ir paredzējis darba devējam tiesības vērsties tiesā, lai panāktu darba līguma izbeigšanu. Līdz ar to LBAS ieskatā, ir jārunā nevis par arodbiedrības biedru aizsardzības samazināšanu, bet grozījumi Darba likuma 110.pantā jāskata kopsakarā ar darba strīdu efektīvu un ātru izskatīšanu tiesās vai arī izveidojot darba strīdu izskatīšanas komisijas, kā to vairāk nekā desmit gadus īsteno Lietuvā un Igaunijā. LBAS jau ir iepriekš nosūtījusi Labklājības ministrijai savu izvērstu pamatojumu darba strīdu sistēmas pilnveidošanai. LBAS īpaši vērš uzmanību uz to, ka uzteikuma saskaņošana ar arodbiedrību rada darbiniekiem pārliecību, ka viņu tiesības netiks pārkāptas, un tas vairo uzticību darba devējam. Arodbiedrības klātbūtne nodrošina, ka darbinieks nav viens pret darba devēju, bet gan atbalstīts un aizsargāts, veicinot emocionālu stabilitāti. Uzteikuma saskaņošana ar arodbiedrību palīdz novērst nepamatotus atlaišanas gadījumus, kas varētu būt saistīti ar šāda veida atriebību.

Likumprojekts paredz papildināt Darba likuma 74. pantu ar būtiskiem darbinieka situāciju pasliktinošiem apstākļiem dīkstāves gadījumā. Darbinieks nav atbildīgs par dīkstāvi, un viņa sodīšana ar samazinātu atalgojumu rada sajūtu, ka viņš ir nepelnīti vainots. Ilgstoša dīkstāve rada papildu stresu darbiniekiem un viņu ģimenēm. Piedevām darba devējam ir atstātas tiesības ilgstošas dīkstāves gadījumā pieprasīt darbiniekam atrasties darba vietā. Atlīdzības samazināšana šādā laikā rada vēl lielāku nedrošību un risku nonākt nabadzībā. LBAS uzskata, ka atlīdzības par dīkstāvi samazinājuma regulējums ir jāatstāj sociālo partneru pārrunām darba koplīgumos, kas noslēgti ar darbinieku arodbiedrību, nevis Darba likumā paredzot darba devējam vienpusējas tiesības samazināt atlīdzības par dīkstāvi apmēru. Dīkstāve pēc būtības ir ārkārtēja situācija, kas darba tiesiskajām attiecībām kā tāda nav raksturīga un tai nevar būt ilgstošs un pastāvīgs raksturs. Līdz ar to nevar pieļaut, ka ar Darba likuma grozījumiem tiek veicināta darba devēja patvaļa.

Darba devēju organizācijas LDDK, LTRK un FICIL jau gadiem satrauc Darba likuma 68. pants, kas paredz virsstundu apmaksu 100% apjomā. LBAS uzskata, ka likumprojektā plānotais piemaksas samazinājums, ievērojot paredzētos priekšnoteikumus par būtisku minimālās algas palielinājumu, būtu pieļaujams nevis ar jebkuru darba koplīgumu, bet tikai tādu, kas noslēgts ar darbinieku arodbiedrību.

Tiesa, Igaunijā un Lietuvā piemaksa par virsstundām ir 50%. Taču Baltijas valstīs 8 stundu darba diena kopā ar vienu virsstundu vidēji izmaksā šādi: LV - 114,43 eiro, LT - 117,29 eiro un EE - 140,28 eiro. Acīmredzami, ka nav būtiski 100 vai 50% piemaksa par virsstundu, bet gan kopējās darba samaksas izmaksas. Virsstundu skaits Latvijā, rēķinot pa nozarēm vidēji mēnesī un noapaļojot nedaudz uz augšu, ir 1,6 stundas (aprēķins veikts, balstoties uz LDDK iesniegtajiem datiem), vairāk virsstundu ir metāla ražošanā - vidēji 3,4 stundas mēnesī.

Parasti darba devēji runā par darbaspēka izmaksu nekonkurētspēju salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju. Taču darbaspēka izmaksas par vienu stundu no 2015.gada līdz 2023.gadam ir izmainījušās šādi: LT pieaugušas par 14% straujāk, EE par 8,3% straujāk nekā LV. Savukārt darbaspēka izmaksas par vienu darbinieku ir pieaugušas: LT par 15% straujāk, EE par 7% ātrāk nekā Latvijā. Līdz 2015.gadam atšķirība bija TIKAI 1% ietvarā.

Vēl viens darba devēju it kā arguments ir mūsu darba ražīgums un tā atpalicība no Lietuvas un Igaunijas. Pēdējos 3 gados, sākot no 2021.gada, dilst LV atpalicība no mūsu kaimiņvalstīm darba ražīguma jomā, kura ir ne tikai darbinieka, bet arī galvenokārt darba devēja atbildība par darba organizāciju, par inovācijām, par investīcijām tehnoloģijās, iekārtās un darbinieku prasmēs. Eurostata dati bezkaislīgi rāda, ka no 2021.gada līdz 2023.gadam no ES vidējā darba ražīguma līmeņa mēs pietuvojamies Igaunijas (vidēji par 2% gadā) un Lietuvas (par 1,2% gadā) līmenim. Un tas ir gluži pretēji tam, ko neredzam darbaspēka izmaksās, darba samaksā Baltijā vairāku gadu garumā.

Savukārt Lietuvas darba devēji sarunās ar Latvijas arodbiedrībām saka - dodiet mums to lielisko uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN), kurš ir spēkā Latvijā, un mēs esam gatavi par virsstundām maksāt 150% piemaksu un izbeigt negodīgu konkurenci no Latvijas puses! FM norāda, ka 2023.gadā UIN Latvijas darba devēji nomaksāja 378 miljonus eiro, bet Lietuvā 1 500 000 000 eiro (pusotra miljarda eiro!). Kā mums visiem zināms - Lietuvā nav 4 reizes lielāks IKP, darba ražīgums vai darbinieku skaits.