101 gadu vecā aizputniece par ilgmūžības receptēm (+VIDEO)

“Daudz baltu dieniņu, Laimiņa, dod(i)…” apsveicēji dziedāja aizputnieces Annas Aniņas šūpļa svētkos. Viņu vēlējums jau piepildījies – jubilārei apritēja 101 gads.

“Izskatāties vēl labāk nekā pērn, un lai jums veselība, skaidrs prāts, dzidras acis un prieks par katru dienu! Lai miers sirsniņā!” cienījamajai jubilārei vēlēja pašvaldības un biedrības “Latvijas Samariešu apvienība” pārstāvji. Viņi gribēja izzināt ilgdzīvošanas recepti. Tā prasīta jau 100. jubilejā, bet varbūt pa gadu kas mainījies? Jubilāres atbilde bija nopietna: “Jāstrādā! Vajag daudz strādāt! Kas tik nav darīts, viss kaut kas… Pat nezināju, ko nozīmē atvaļinājums.Ja es varētu paiet, tad strādātu vēl tagad.”

A.Aniņa par savu mūžu vietnei liepajniekiem.lv sacīja, ka visu tā uzreiz nevarot izteikt, tomēr dzīves grāmatu pāršķirstīja. Dzimusi un skolā gājusi Kuldīgas rajona Ēdolē, pabeigusi sešas klases, pēc tam septīto – neklātienē. Aizputē sākusi dzīvot 1959. gada 15. aprīlī, uzaicināta strādāt par grāmatvedi.

Šajā profesijā bijusi ar pārtraukumiem, sākusi Ēdolē, kad tur nodibināja mazo kolhozu. Viņu šim darbam izraudzīja, tad nosūtīja uz kursiem Rīgā, tā apguva vispirms vienkāršo, vēlāk dubulto grāmatvedību. “Mēs jau spriežam, ka saistībā ar skaitļiem arī ir viņai gaišs prāts. Spējpastāstīt daudz ko,” - vēlāk portālam teica sociālā darbiniece Aizputē Valda Mužilovska. Viņa laiku pa laikam apciemo A. Aniņu. Anna Aniņa darba gaitas pārtrauca 1972. gadā, bet saka: strādātu vēl šodien, ja neklibotu veselība.

Sociālajai darbiniecei V. Mužilovskai rūp, kā klājas A. Aniņai, lai gan vairāk ar jubilāri saistīta aprūpētāja Inese Šenkevica.

Viņa ir no biedrības “Latvijas Samariešu apvienība”, no kuras pašvaldība pērk pakalpojumu – veco vientuļo cilvēku aprūpe mājās.

“Apsverot fiziskās iespējas, viņa nedodas ārpus mājas, tikai uz dušas mašīnu, tāpēc sākumā nepiekrita arī doties uz savas jubilejas svinībām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka dzīvo trešajā stāvā,” pastāstīja V. Mužilovska.

“Tad es uzreiz devos pie Annas un stāstīju, ka viņai būs ne tikai iemīļotais sunītis Amors, ko aprūpēt un kam vārīt ēdienu, ne tikai televizors ar iemīļotām asa sižeta filmām un laikraksti, bet arī jauni iespaidi. Būs vēl, par ko domāt. Varēs atcerēties, kas notika un kādus cilvēkus satika. Un tad viņa teica, ka esot pārdomājusi – braukšot.”