Finanšu nozares asociācija: ideju par jauno nodokli ir jādēvē par "soda nodokli"

"Politiķu ideja piemērot jaunu nodokli Latvijā strādājošo komercbanku peļņai ir jādēvē par "soda nodokli", nevis motivāciju vairāk iesaistīties kreditēšanā un katras bankas individuālo riska politiku pārskatīšanā", - sava paziņojumā apgalvo Jānis Brazovskis, Finanšu nozares asociācijas valdes loceklis.

Šo nodokli iecerēts piemērot bankām par "virspeļņu" jeb peļņu, kas politiķiem šķiet pārāk liela. Cik īsti ir pārāk liela peļņa, - ir retorisks, faktiski, neatbildams jautājums, un tas arī maz kuru interesē, jo publiskajā telpā izskanējis, ka, apliekot bankas ar jaunu nodokli, varēšot iekasēt ne mazāk kā 100 miljonus eiro. Apaļa summa, visiem saprotama bez papildu paskaidrojumiem un iedziļināšanās. Par ko īsti bankas plānots sodīt? Kāpēc tieši bankas, kuras ne tuvu nav vienīgie pelnošie uzņēmumi? Ko saka paši ar jauno nodokli "sodāmie"? Šie un citi neērti jautājumi kustināti netiek, vien zīmēta absurda vīzija, ka jaunais nodoklis veicināšot kreditēšanu. Tikpat labi var teikt, ka lielāki nodokļi uzņēmumiem vienā mirklī padarīs laimīgākus pilnīgi visus cilvēkus.

Vairāki politiķi pēdējo nedēļu laikā norādījuši, ka nākamā gada valsts budžetā nebūs līdzekļu papildus vajadzību finansēšanai. Fiskālā telpa (nauda papildu tēriņiem), ņemot vērā ekonomikas attīstības un nodokļu ieņēmumu prognozes, kā arī valsts vajadzības, ir negatīva. Citiem vārdiem - naudas nav! Kā galvenais, faktiski vienīgais glābiņš, tiek piesaukts jauns nodoklis bankām. Paziņojumi par papildus nodokļa sloga uzlikšanu tiek balstīti nevis apsvērumos par būtisku valsts ekonomisko lejupslīdi un vajadzību veikt neatliekamus pasākumus valsts budžeta ieņēmumu nodrošināšanai, bet gan reaģējot uz finanšu nozares dalībnieku - kredītiestāžu - ekonomiskajam ciklam un Eiropas Centrālās Bankas politikai pilnībā atbilstošiem, objektīviem pelņas rādītājiem, kas nav ilgtermiņa situācija un jau sāk mazināties. Runa ir par to, ka vienai Latvijas ekonomikas nozarei, kurai īstermiņā ir it kā pārāk labi rādītāji, tiek uzlikts par pienākumu finansēt valsts tēriņus, kurus valdība nespēj finansēt, efektīvi iekasējot nodokļus un ne mazāk efektīvi vai pat vēl efektīvāk vadot valsts izdevumus.

Finanšu nozare šajā jautājumā ir absolūti vienota un stingri iebilst pret jauna nodokļa ieviešanu, jo tas nekādā veidā neveicinās Latvijas cilvēku labklājību, kā arī nestimulēs kreditēšanu, kas tiek piesaukta saistībā ar jauno nodokli. Papildu nodoklis nebūs un nevar būt kreditēšanu veicinošs faktors. Tieši pretēji - nodokļu politikas neskaidrība un papildu maksājumi liks nozarei, kā uzņēmumam jebkurā citā nozarē, būt piesardzīgai un vērtēt šo kā papildu risku, lemjot arī par katras bankas finansēšanas politiku.

Runājot par jauno nodokli bankām, politiķi izvairās lietas saukt īstajos vārdos. Ir taču acīmredzami, ka arguments par kreditēšanas "veicināšanu" šajā gadījumā ir izdomāts, lai kaut kā pamatotu nodokļa ieviešanu no pašlaik iekārojamākās industrijas - bankām. Faktiski runa ir par "solidaritātes nodevu", kas uzņēmējiem jāmaksā valstij, lai palīdzētu tikt galā ar uzdevumiem, ko valdība (jā, protams, mūsu pašu demokrātiski ievēlēta) par dziļu nožēlu izpildīt nespēj. Līdzšinējā budžeta plānošana nav bijusi efektīva, un finanšu nozare ir ātrākais un vienkāršākais avots, no kā pasmelties līdzekļus budžeta robu aizpildīšanai. Finanšu nozare vairākkārt ir norādījusi uz vienu no problēmām, ko varam atrisināt tikai sadarbojoties, uzticoties un iedziļinoties, un kas jau sen prasa izlēmīgus soļus un risinājumus - runa ir par ēnu ekonomiku, kas patiešām bremzē kreditēšanu, jo aplokšņu algu maksātāji un saņēmēji aizņēmumiem gluži vienkārši nekvalificējas. Mūsu vidējās mājsaimniecības uzkrājums ir mazāk par tādas pat mājsaimniecības uzkrājumu Lietuvā un Igaunijā, kas arī neļauj straujāk attīstīties hipotekārai kreditēšanai. Tiesa, šis, kā arī citi ar valsts ekonomikas attīstību saistīti jautājumi, ir krietni grūtāk un objektīvi ilgāk risināmi, nekā naudas "paņemšana" no uzņēmējiem, kuri pelna.