Monreālas iedzīvotāja no Latvijas Margareta Romans savos 111 gados atceras visu

"Man bija ļoti, ļoti laba jaunība," - Kanādas izdevumam Montreal Gazette stāsta Margareta Romans, kura patstāvīgi nodzīvoja līdz 107 gadu vecumam.
Ir maz cilvēku, kas nodzīvo līdz 111 gadu vecumam un vēl mazāk ir tādu, kas atceras lielāko daļu šo gadu smalkākajās detaļās.
Monreālas iedzīvotāja no Latvijas Margareta Romans savos 111 gados atceras visu.
"Man bija ļoti, ļoti laba jaunība," Romana saka. "Es ceļoju, braucu uz Berlīni, devos uz Parīzi, un tā bija... manas dzīves kulminācija. Ceļojumi. Un tad mūzika un māksla. Mani interesēja viss.”
Romanai 16. martā apritēja 111 gadi, bet jūs to nekad nezinātu, ja vien viņa pati jums to nepateiktu. Līdz 107 gadu vecumam viņa joprojām dzīvoja patstāvīgi savās mājās Vestmountā.
"Šī ir pirmā reize 100 gadu laikā, kad esmu atkarīga," Romana sacīja no savas istabas Rietumstounta veco ļaužu rezidencē Château Pierrefonds. "Es vienmēr esmu bijusi pati sev priekšniece."
Dzimusi Latvijā 1912. gadā. Romana atceras atmiņas par savu dzīvi Latvijā: cik laba bija viņas dzīve, tad virs viņas mājām lidoja bumbas un savas mazās kāzas 1941. gadā Padomju Savienības okupācijas laikā.

"Mēs apprecējāmies kara laikā," viņa teica.Romana un viņas vīrs Heinrihs bija precējušies 62 gadus. Viņš nomira 2002. gadā.
Neilgi pēc kāzām pāris bija spiests bēgt no Latvijas, vispirms uz Vāciju, bet 1947. gadā - uz Kanādu. Viņi izvēlējās Kanādu, jo tā bija līdzīga Latvijai, skaidro Romans.
"Ar kokiem un ainavām," viņa teica. "Mana lūgšana ir: "Paldies Dievam, ka mani atveda uz šo labo zemi."
Kad pāris ieradās Monreālā, Heinrihs sāka strādāt par inženieri, bet Romana mācīja mākslu. Šodien viņas istabu Château Pierrefonds rezidencē rotā viņas pašas radītie mākslas darbi: sievietes latviešu tautastērpos un skats no viņas loga Vācijā.
"Man patīk darīt lietas ar rokām," saka Romans, kura studēja lietišķo mākslu un kurai ir īpaša interese par glezniecību, ādas apstrādi un keramiku.
"Es jums pastāstīšu stāstu. Es mācīju keramiku, pabeidzu nodarbību un tur bija viena jauna skolniece... viņa man jautāja: "Kā jums patīk Kanādā?" Es atbildēju: "Man patīk Kanāda, bet šeit ir dīvainas paražas un man nav draugu.” Un meitene teica: "Es būšu tava draudzene". Vai jūs varat iedomāties kaut ko tādu? Iedomājieties, viņa bija mana draudzene līdz pat nāvei - tik laba draudzene."
Romana gadu gaitā ir saglabājusi draudzību ar daudziem saviem skolēniem, pat mācot vienas ģimenes vairākas paaudzes.
"Es domāju, ka tas ir apbrīnojami, kā viņa saglabā kontaktus," sacīja Anne Lokvela, Romanas mazmeita. "Aprūpētāji saka, ka viņa vienmēr ir uz telefona."

Radio palīdz Romanai sekot līdzi aktuālajiem notikumiem. Viņu interesē vai premjerministrs Džastins Trudo uzvarēs nākamajās vēlēšanās, pēdējā laikā viņa seko Francijas prezidentam Emanuelam Makronam un uzskata, ka karš Ukrainā ir "liels noziegums".
"Ukraiņi ir strādīgi cilvēki un uztur savu zemi kārtībā. Ukraiņi bija pasaules maizes devēji, jo viņiem bija tik laba raža.", saka Romana.
Zinātkāre - par politiku vai ko citu - ir daļa no Romanas padomiem, kā nodzīvot ilgu mūžu. Romanas aprūpētāji māca viņa vārdus dažādās valodās.
"Tev patīk tas, kas tev ir, un tu netiecies pēc citām lietām, pēc tām, kas pieder citiem," viņa saka. "Tu esi iekšēji laimīgs, tu nekad neesi aizvainots. Nekad, nekad, nekad, nekad."
Viņas padoms jauniešiem?
"Izglītība, izglītība, izglītība," saka Romans. "Mans tēvs teica, ka tad, kad laiki mainās un tev nekas nepaliek, tev paliek tikai galva. ... ja Jums ir izglītība, jums viss būs labi."