Redz riskus bērnu ilgākai palikšanai aprūpes iestādē, pie aizbildņa, audžuģimenē

LM no 2024.gada 1.janvāra ir paredzējusi, ka, ja bērns izteiks tādu vēlmi, ilgāka bērna atrašanās aprūpes iestādē, pie aizbildņa vai audžuģimenē būs pieļaujama līdz 21 gada vecuma sasniegšanai vai līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai, ja jaunietis mācās vispārējās izglītības vai profesionālās izglītības iestādē vai studē augstākās izglītības iestādē, tostarp koledžā.

Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere atzīmēja, ka konceptuāli šis priekšlikums ir atbalstāms, jo bez pieauguša tuva cilvēka atbalsta 18 gadu vecumā ir ļoti grūti sākt patstāvīgu dzīvi un turpināt izglītības iegūšanu. Taču, viņasprāt, tas ir jāskata kopsakarā ar tiesisko regulējumu, kas nosaka atbalstu aizbildņiem un audžuģimenēm, un tiesisko regulējumu, kas nosaka sociālās garantijas jauniešiem pēc pilngadības.

Grāvere norādīja, ka šajā sakarā rodas daudz jautājumu, piemēram, vai aizbildnis un audžuģimene saņems atlīdzību par pienākumu pildīšanu. Viņa gan piebilda, ka drīzāk nē, jo aprūpes pienākums nebūs jāpilda. Tāpat būtisks jautājums, vai aizbildnis un audžuģimene saņems pabalstu jaunieša uzturam vai jaunietis pats saņems pabalstu ikmēneša izdevumiem un uzturlīdzekļus vai apgādnieka zaudējuma pensiju un norēķināsies par uzturu.

Vēl viņas vērtējumā ir jādomā par to, kā aizbildnim un audžuģimenei tiks atlīdzināts par izdevumiem, kas saistīti ar mājokļa lietošanu - vai jaunietim piešķirs mājokļa pabalstu un viņš norēķināsies par pakalpojumiem, kā arī vai jaunietis nezaudēs tiesības saņemt pašvaldības palīdzību mājokļa jautājumā - noslēgt īres līgumu par pašvaldības dzīvojamās telpas īrēšanu. Grāvere skaidroja, ka līgumu jaunietis būtu tiesīgs pagarināt kā ikviena persona, kas īrē palīdzības veidā izīrētu pašvaldības dzīvokli. Tikpat būtisks jautājums - kādas sociālās garantija saglabātos pēc 24 gadu vecuma un patstāvīgas dzīves uzsākšanas.

Grāvere uzsvēra, ka galvenais risks ir tajā, vai tā tiešām būs jaunieša vēlme, patiesa griba palikt ilgāk ierastajā vidē vai viņš būs spiests palikt, jo faktiski nav iespēju uzsākt patstāvīgu dzīvi.

"Vislielākās bažas ir par palikšanu institūcijā - vai tas būs jaunieša interesēs, vai pašvaldības interesēs, proti, nevajadzēs izīrēt dzīvokli, piesaistīt mentoru, maksāt mājokļa pabalstu un tamlīdzīgi. Turklāt pēc dzīves institūcijā jaunietis arī 24 gadu vecumā nebūs sagatavots patstāvīgai dzīvei, jo nebūs tādas pieredzes, piemēram, plānot izdevumus, slēgt pakalpojumu līgumus, norēķināties par komunālajiem maksājumiem un tamlīdzīgi," sacīja Grāvere.

Vēl viens risks ir brīvo vietu samazinājums audžuģimenēs. Audžuģimeņu trūkst nepilngadīgiem bērniem, un, ja pilngadīgie jaunieši paliks audžuģimenēs, vietu bērniem būs vēl mazāk.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 42. panta pirmā daļa nosaka, ka "Ilgāka bērna atstāšana aprūpes iestādē, pie aizbildņa vai audžuģimenē pieļaujama līdz mācību gada beigām, ja bērns turpina mācības." Grāvere aicina ņemt vērā, ka pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas bērns kļūst par pilngadīgu rīcībspējīgu personu. Attiecīgi, ja abas puses - pilngadību sasniegušais jaunietis un viņa bijušais aizbildnis vai audžuģimene vēlas, arī pašlaik nav šķēršļu vienoties par jaunieša palikšanu ierastajā dzīves vietā, piemēram, noslēdzot īres līgumu, saņemot mājokļa pabalstu un norēķinoties par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu. Institūcijā gan jaunietis var palikt līdz mācību gada beigām.