Latvija atsaka patvērumu bijušajam FDD pulkvedim

Novembra beigās Administratīvā rajona tiesā Rīgā pieņemtais spriedums liecina, ka Krievijas pilsonim 2015.gada decembrī ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) lēmumu saistībā ar nekustamā īpašuma iegādi tika piešķirtas uzturēšanās tiesības Latvijā līdz 2020.gada decembrim.

Savukārt ar 2020.gada nogalē un 2021.gada marta lēmumiem pārvalde pagarināja izskatīšanas termiņu lietā saistībā ar uzturēšanās tiesību piešķiršanu Latvijā, jo no kompetentajām valsts iestādēm nebija saņemta informācija, kas ir būtiska, lemjot jautājumu par termiņuzturēšanas atļaujas izsniegšanu vai atteikumu to izsniegt.

2021.gada maijā beidzās derīguma termiņš vīrieša Krievijas pasei. Tā paša gada jūnijā vīrietis saņēma rakstisku atbildi no Krievijas vēstniecības Latvijā, kurā norādīts, ka pieteicējam pases izsniegšana ir atteikta, iemeslus nepaskaidrojot.

2021.gada jūnijā vīrietis vērsās Valsts robežsardzē ar iesniegumu par bēgļa vai alternatīvā statusa piešķiršanu Latvijā.

Vīrietis Latvijas varasiestādēm norādījis, ka no 2009.gada februāra līdz 2012.gada martam strādājis FDD. Šajā periodā viens no viņa uzraudzītajiem celtniecības objektiem bija Maskavas jauno informācijas tehnoloģiju institūts. Saistībā ar minētā objekta būvniecības procesu viņu 2014.gada beigās izsauca uz prokuratūru un lūdza sniegt paskaidrojumus. Prokuratūrā viņš uzzinājis, ka darbi tika apmaksāti bez izpildīto darbu apjoma apstiprināšanas un nepieciešamo dokumentu noformēšanas.

Vīrietis uzskatījis, ka nekādus pārkāpumus, pildot amata pienākumus, nav pieļāvis, kļūdas finanšu un tehniskās dokumentācijas apstiprināšanas procesā varēja būt pieļāvuši kolēģi, kuri pārņēma procesu vadību, vīrietim aizejot pensijā.

2015.gada februārī vīrietis ieceļoja Latvijā, lai izveidotu ģimeni ar Eiropas Savienības pilsoni, ar kuru tā paša gada pavasarī reģistrēja laulību.

Laika gaitā vīrietim kļuvis zināms, ka saistībā ar minēto celtniecības procesu tiesībsargājošās iestādes veica izmeklēšanu un sauca pie kriminālatbildības viņa bijušos kolēģus. Zinot, ka viņš atrodas ārpus Krievijas un nevar sevi aizstāvēt, bijušie kolēģi, pret kuriem bija vērsta izmeklēšana, darbību attaisnošanai snieguši liecības ar nolūku novelt atbildību no sevis uz vīrieti.

Krievijas varas iestādes, atsakoties viņam izsniegt pasi, faktiski neļauj viņam likumīgi dzīvot ar ģimeni. Pases neizsniegšana arī ir galvenais iemesls, kāpēc pieteicējs lūdza patvērumu Latvijā.

Latvijas prokuratūrā vīrietis arī uzzinājis, ka ir izsludināts "Interpol" meklēšanā, turklāt 2021.gada augustā Latvijas Ģenerālprokuratūrā saņemts Krievijas Ģenerālprokuratūras lūgums izdot viņu kriminālvajāšanai Krievijā.

Vīrietis Latvijas varasiestādēm paudis bailes no Krievijas varai pietuvinātu un ietekmīgu ģenerāļu atriebības, kas izpaudīsies kā safabricēta kriminālvajāšana un notiesāšana.

PMLP šogad jūnijā vīrietim atteica piešķirt bēgļa un alternatīvo statusu Latvijā. Nepiekrītot pārvaldes lēmumam, vīrietis vērsās ar pieteikumu Administratīvajā rajona tiesā. Tiesa novembra beigās viņa pieteikumu noraidīja.

Tiesa konstatēja, ka Krievijas Izmeklēšanas komiteja 2021.gada martā nolēmusi saukt vīrietis pie kriminālatbildības kā apsūdzēto. Tā paša gada augustā Krievija lūdza Latviju apcietināt vīrieti un izdot Krievijai.

Vērtējot, vai personai piešķirams patvērums, ne PMLP, ne arī tiesas kompetencē nav noteikt, vai patvēruma meklētājs ir vainīgs nodarījumā, kas tam inkriminēts viņa izcelsmes valstī. Tomēr krimināllietas ierosināšanas apstākļi, kriminālprocesuālās darbības, uzrādītā apsūdzība var liecināt par to, ka tādā veidā tiek veikta personas vajāšana.

Tiesas ieskatā, izskatāmajā gadījumā vīrieša norādītie apstākļi neliecina par to, ka ierosinātā krimināllieta kalpotu kā instruments viņa vajāšanai no varas iestāžu puses.

Krimināllietā izmeklējamie apstākļi ir saistīti ar laika periodu no 2009.gada februāra līdz 2012.gada maijam. Līdz ar to pats fakts, ka, konstatējot neatbilstības vai trūkumus tehniskajā dokumentācijā par attiecīgo laika periodu, tiesībsargājošās iestādes sāka vīrieša darbību pārbaudi, neliecina par acīmredzami nepamatotām tiesībsargājošo iestāžu darbībām.

No sprieduma izriet, ka bijušais pulkvedis dažādās patvēruma lietas izskatīšanas stadijās izteicis kritiku Krievijai kā nedemokrātiskai un terorismu atbalstošai valstij. Tiesa piekrīt, ka Krievija patlaban tiek uzskatīta par valsti, kas nav tiesiska, nav demokrātiska, turklāt starptautiskajā līmenī tiek nosodīta Krievijas karadarbība Ukrainas teritorijā.

Tomēr minētie apsvērumi neļauj tiesai secināt, ka pilnīgi visas Krievijā ierosinātās krimināllietas, tostarp arī par ekonomiskajiem noziegumiem ir nepamatotas. Apstāklis, ka Krievijā pastāv nopietnas un sistēmiskas tiesiskuma problēmas, pats par sevi neļauj izdarīt secinājumu, ka ikviena Krievijā ierosinātā krimināllieta ir nepamatota un safabricēta.

Tiesa nepiekrita vīrieša izvirzītajam argumentam, ka viņa vajāšana ir saistīta ar piederību noteiktai sociālajai grupai, kurai pieder bijušie FDD darbinieki, kuri šobrīd dzīvo ārzemēs un tādējādi tiek uzskatīti par nodevējiem.

Tiesas ieskatā, vīrieša piedāvātais modelis sociālās grupas noteikšanai ir mākslīgi konstruēts. Tiesai nav pamata atzīt, ka vīrieša bijusī darba vieta pati par sevi norādītu uz kādām tikai šai cilvēku grupai piemītošām īpašībām, paražām, dzīvesveidu vai sociālu statusu, kuru pārējā sabiedrība uztvertu kā atšķirīgu un nevēlamu un ko varasiestādes uzskatītu par apdraudējumu valstī pastāvošajai kārtībai.

Tāpat arī ārvalstīs dzīvojošos Krievijas pilsoņus, tostarp tos, kuri kādreiz strādāja FDD, tiesas ieskatā nevar automātiski uzskatīt par Krievijas valstij nelojāliem opozicionāriem, kuri automātiski tiek pakļauti vajāšanas draudiem no Krievijas varas iestāžu puses.

Turklāt, lai arī vīrietis īpaši uzsvēris, ka ir bijušais FDD darbinieks, no lietas materiāliem izriet, ka pieteicējs FDD strādāja ar būvniecību saistītā struktūrvienībā, tātad nebija operatīvais darbinieks. Par nodevējiem tiktu uzskatīti tikai tie operatīvie darbinieki, kuri pameta Krieviju un nodeva citu valstu iestādēm jebkādas ziņas.

Tiesa, savas kompetences robežās izvērtējot tās rīcībā esošās ziņas, atzina, ka pastāv risks, ka vīrietis varētu tikt pakļauts smagam kaitējumam Patvēruma likuma izpratnē. Tajā pašā laikā nav pamata uzskatīt, ka viņš ietilptu tajā sociālajā grupā, pret kuru apzināti un mērķtiecīgi varētu tikt vērsta spīdzināšana un necilvēcīga izturēšanās. Tostarp vīrieša izvirzītais arguments, ka Krievijā viņam nebūs iespējas aizstāvēties pret izvirzītajām apsūdzībām, ir vispārīgs, secinājusi tiesa.

Tiesas ieskatā, izmeklēšanas starprezultāts - apsūdzības uzrādīšana - izskatāmajā gadījumā ir pietiekami nopietns iemesls uzskatīt, ka vīrietis varēja būt izdarījis viņam inkriminēto noziegumu.