Tiesībsargs: valsts pienākums ir noteikt taisnīgās minimālās vecuma pensijas

Viņš uzsvēra, ka jau sākotnēji valsts, radot sociālās apdrošināšanas sistēmu, ir pieņēmusi, ka daļai tās dalībnieku pensijas izmaksa tiks nodrošināta, ņemot vērā sociālās apdrošināšanas sistēmā paredzēto solidaritātes principu, proti, izmantojot citu sistēmas dalībnieku veiktās iemaksas, kas ilgtermiņā negatīvi ietekmēs sociālās apdrošināšanas sistēmas pašfinansēšanos un ilgtspēju.

Tādējādi viņš uzskata, ka valsts nav veikusi visus nepieciešamos pasākumus, lai radītu efektīvu sociālās apdrošināšanas sistēmu. Tāpat viņš norādīja, ka, ja valsts ir radījusi tādu sociālās apdrošināšanas sistēmu, kas pieļauj, ka pietiekami ilga darba mūža laikā persona nevar nodrošināt sev pietiekamu vecuma pensiju, tad valsts pienākums ir noteikt taisnīgu minimālās vecuma pensijas apmēra aprēķināšanas kārtību, kā arī periodiski pārskatīt to.

Jansons uzskata, ka minimālajai vecuma pensijai ir jābūt aprēķinos balstītam lielumam, kas atbilstu gan sociālās apdrošināšanas principiem - individuālā uzkrājuma principam un solidaritātes principam, gan cilvēka cieņas principam.

Tiesībsargs skaidroja, ka līdzīgi kā līdz šim izskatītajās lietās par minimālo ienākumu līmeņu nepietiekamo apmēru, arī uz minimālo pensiju nepietiekamo apmēru jau vairāku gadu garumā Tiesībsarga birojs ir norādījis gan valdībai, gan Saeimai.

"Tikai pēc tam, kad Satversmes tiesā tika iesniegti pieteikumi par garantētā minimālā ienākuma (GMI) līmeņa, trūcīguma sliekšņa un valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru atbilstību Satversmei, valdība beidzot sāka realizēt politikas plānošanas dokumentos paredzētos pasākumus, paaugstinot arī minimālos vecuma pensijas apmērus, taču arī šajā reizē paredzētie pasākumi tika īstenoti vien daļēji," pauda tiesībsargs.

Tāpat viņš uzsvēra, ka, lai gan valdība piekrīt, ka minimālie vecuma pensijas apmēri nav pietiekoši, tomēr pēdējo 14 gadu laikā šī problēma pēc būtības nav risināta, līdz ar to ievērojamai iedzīvotāju daļai dzīves līmenis ir pazeminājies.

Pagājušā gada jūlijā viņš vērsās pie valdības ar aicinājumu paaugstināt minimālās vecuma pensijas bāzi, kā arī noteikt taisnīgu minimālās vecuma pensijas diferenciācijas kārtību.

Ministru kabinets atzina, ka vecuma pensijas minimālais apmērs, kas tobrīd bija piesaistīts valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēram, ir pārāk zems, un to ir nepieciešams pārskatīt atbilstoši valsts budžeta iespējām, informēja Jansons. Līdz ar to 2020.gada budžeta veidošanas procesā tika izvirzīta iniciatīva minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi paaugstināt no 64 eiro un 3 centiem līdz 80 eiro, savukārt personām ar invaliditāti no bērnības - no 106 eiro un 72 centiem līdz 122 eiro 69 centiem.

Vērtējot valdības lemto, tiesībsargs vaicāja, vai tiešām minimālās vecuma pensijas palielinājums par nepilniem 16 eiro 14 gadu laikā ir pietiekams tiem mērķiem, ko likumdevējs definējis? "Vai tas, valdības skatījumā, novērš šaubas par valdības bezdarbību, kā arī novērš tās sekas, kas radušās minēto gadu garumā valdības un likumdevēja bezdarbības dēļ? Uzskatu, ka nē, tas nav pietiekams," pauda Jansons.

Viņaprāt, valdības un arī valsts kopumā ilgstošā bezdarbība nav attaisnojama, un tās sekas joprojām ir pārlieku smagas attiecībā pret valsts definētajām vērtībām - cilvēka cieņas ievērošana, pamattiesību taisnīga un reāla, nevis deklaratīva nodrošināšana.

Tādēļ ar savu pieteikumu Satversmes tiesai viņš apstrīd noteikumu atbilstību Satversmes 1.pantam, 91.pantam un 109.pantam.

Viņš skaidroja, ka, pirmkārt, atbilstoši noteiktajai minimālās vecuma pensijas bāzei un individuālās personas uzkrātajam apdrošināšanas stāžam aprēķinātais minimālās vecuma pensijas apmērs ir nepietiekams, un tas neatbilst cilvēka cieņā balstītam sociāli atbildīgas valsts principam.

Otrkārt, Ministru kabineta noteikumos iekļautā minimālā vecuma pensijas apmēra gradācija atbilstoši uzkrātajam apdrošināšanas stāžam ir netaisnīga pret personām ar lielāku apdrošināšanas stāžu.

Jansons informēja, ka pensionāri ir atzīta kā sociālā grupa, kurai nepieciešama īpaša aizsardzība. Vēl jo vairāk tas attiecoties uz pensionāriem, kuru ienākumi ir nelieli un uzskatāmi par tādiem, kas nesniedzas līdz minimālajam sociālajam nodrošinājumam. Līdz ar to, viņaprāt, viens no būtiskākajiem lielumiem, kas ietekmē sociāli visneaizsargātāko Latvijas iedzīvotāju - pensionāru - ikdienu, ir minimālās vecuma pensijas apmērs.

Saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras datiem šā gada janvārī 65 288 personas jeb 14,5% no visiem vecuma pensijas saņēmējiem saņēmušas valsts garantēto minimālo vecuma pensiju.

Galvenie iemesli, kāpēc personai pensija tiek noteikta minimālā apmērā, ir mazs apdrošināšanas stāžs, īpaši - pēc 1996.gada vai niecīgs uzkrātais pensijas kapitāls, jo persona strādājusi ar salīdzinoši zemu atalgojumu vai bija izvēlējusies izmantot sistēmas paredzētos atvieglojumus iemaksu veikšanai, piemēram, bija pašnodarbinātā persona, mikrouzņēmuma nodokļa maksātāja, autoratlīdzības saņēmēja, patentmaksas maksātāja un tamlīdzīgi.

Taču arī liels apdrošināšanas stāžs, piemēram, 40 vai vairāk gadu, vēl negarantē, ka personai tiks piešķirta adekvāta vecuma pensija, atklāja Jansons.

Savā runā Jansons arī norādīja, ka Latvija sevi ir definējusi kā demokrātisku, tiesisku, sociāli atbildīgu valsti, kas balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības. Tādējādi, jau Satversmes ievadā tieši ir pateikts, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts, kas likumdošanā, pārvaldē un tiesas spriešanā cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu.

Pēc viņa paustā, sociāli atbildīgas valsts mērķis ir izlīdzināt sabiedrībā būtiskākās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu, un no cilvēka cieņā balstīta sociāli atbildīgas valsts principa izriet likumdevēja pienākums izveidot tādu sociālo nodrošinājumu, kas vērsts uz cilvēka cieņas kā demokrātiskas tiesiskas valsts augstākās vērtības aizsardzību, sociālās nevienlīdzības izlīdzināšanu un valsts ilgtspējīgu attīstību.

Viņaprāt, šajā lietā ir izšķirams jautājums, vai Satversmē garantētajām pamattiesībām atbilst minimālās vecuma pensijas apmērs, proti, viens no sociālās apdrošināšanas sistēmā paredzētajiem pasākumiem.

Vienlaikus tiesībsargs akcentēja, ka minimālās vecuma pensijas bāzes apmērs nav balstīts nekādos ekonomiski pamatotos aprēķinos, bet tiek atrasts politiskās vienošanās rezultātā neskatoties uz to, ka pati valdība jau ilgstoši atzīst, ka minimālās vecuma pensijas apmērs ir nepietiekams.

Otrkārt, valdība gadiem ilgi minimālo vecuma pensijas apmēru saglabājusi nemainīgi zemu, neraugoties uz ekonomikas izaugsmi un patēriņa cenu pieaugumu. Treškārt, valsts nav radījusi pietiekami efektīvu mehānismu, lai indivīds pēc gana ilga darba mūža, varētu saņemt pietiekamu sociālo nodrošinājumu.

Attiecībā uz vispārējiem tiesību principiem viņš uzsvēra, ka tieši minimālās vecuma pensijas apmēra nepietiekamība rada sociālo atstumtību, kas var būt par pamatu vecuma pensijas saņēmēju diskriminācijai sociālā stāvokļa un sociālās izcelsmes dēļ.

Tāpat viņš norādīja, ka ar apstrīdēto normu nosakot četru grupu gradāciju atkarībā no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža, valdība bez objektīva pamata personas ar lielāku apdrošināšanas stāžu ir nostādījusi nelabvēlīgākā situācijā nekā personas ar mazāku apdrošināšanas stāžu, tādējādi radot vienlīdzības principa pārkāpumu.

Papildus viņš uzsvēra, ka demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam, pieņemot tiesību normas, ir jārespektē cilvēka cieņa, un sociālo tiesību mērķis ir, cik vien tas ir iespējams, kalpot cilvēka cienīgas eksistences nodrošināšanai.

"Konkrētās lietas ietvaros uzskatu, ka līdzšinējā valdības attieksme, izrādot deklaratīvas rūpes par vienu no nabadzīgākajām Latvijas iedzīvotāju grupām - minimālās vecuma pensijas saņēmējiem, ilgstoši ignorējot viņu tiesības un vajadzības, norāda uz cieņas trūkumu attiecībā pret šiem cilvēkiem," norādīja Jansons.

Tiesībsargs pauda, ka Ministru kabinets atbildes rakstā ir norādījis, ka primāri par savu vecuma pensijas apmēru atbildīgs ir pats cilvēks, ko viņš visā savā darba mūžā ir darījis un ar kādiem ienākumiem izticis. Tomēr, Jansons nepiekrīt šādam apgalvojumam. Viņaprāt, no sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums radīt ilgtspējīgu sociālās apdrošināšanas sistēmu, samērojot gan pašreizējo pensijas saņēmēju, gan nākotnes pensiju saņēmēju intereses.

Tādējādi visupirms tas ir valsts pienākums radīt tādu pensijas sistēmu, kas nodrošina vienlīdzīgas iespējas saņemt adekvātu pensiju gan šodien, gan arī nākotnē, teica Jansons.

Vienlaikus viņš atzīmēja, ka šobrīd 2021.gada budžeta kontekstā Saeimā tiek skatīti grozījumi likumā "Par valsts pensijām", kas paredz no 2021.gada minimālās vecuma pensijas bāzi noteikt 136 eiro apmērā, bet personām ar invaliditāti no bērnības - 163 eiro apmērā, pielīdzinot minētos apmērus 25% un 30% no 2018.gada ienākumu mediānas, kas aprēķināta atbilstoši Latvijas ekvivalences skalai.

Viņš teica, ka ar 2021.gadu ir plānots mainīt līdzšinējo četru līmeņu gradāciju, nosakot, ka minimālās vecuma pensijas apmēru nosaka, minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzei piemērojot koeficientu 1,1 un par katru nākamo gadu, kas pārsniedz šajā likumā noteikto vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo apdrošināšanas stāžu, apmēru palielinot par diviem procentiem no minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzes.

"Tādējādi turpmāk tiks noteikts līdzvērtīgs minimālās pensijas pieaugums par katru nākamo apdrošināšanas stāža gadu," uzsvēra tiesībsargs, vienlaikus atgādinot, ka šis regulējums šobrīd vēl nav pieņemts.

Jau ziņots, ka Satversmes tiesa šodien plkst.10 sāka izskatīt lietu par normām, kuras nosaka vecuma pensijas minimālo apmēru, aģentūru LETA informēja tiesā.

Pieteikuma iesniedzēji ir Augstākā tiesa un tiesībsargs.