Rūjienā eksponē neparasta mākslinieka no Tartu darbus (+VIDEO)

Rūjienas izstāžu zālē (Upes ielā 7) līdz marta beigām būs skatāma igauņu mākslinieka (no Tartu) Peeter Ora izstāde “Deja neredzamajā pilsētā”. Mākslinieks piedzima 1977.gada 14.martā Vilandē. Pēteris Ora 2001. gadā uzsāka studijas Tartu Universitātes Glezniecības nodaļā, ko absolvēja 2005. gadā. Kopš tā laika viņš strādā kā brīvmākslinieks. Pēteris Ora arī raksta dzeju, viņa dzejoļi ir publicēti laikrakstos “Sakala”, “Postimees” un “Müürileht”, kā arī žurnālos “Vikerkaar” un “Akadeemia”. Pēteris Ora ir daudzu grupas “Pööloy Gläänz” dziesmu tekstu autors, dziesmas teksts “Nākotnē mūs neviens neatcerēsies” ir iekļauts Jirgena Rūstes sastādītajā “1990.gadu ietekmīgāko panku tekstu antoloģija”. Pēteris Ora bija viens no Vīlandes Lidmašīnu rūpnīcas, kā daudzfunkcionālā kultūras centra veidotājiem. 2022. gadā iznāca Pētera Oras pirmais dzejas krājums “Trakais francūzis un karstais kaķis” ar paša ilustrācijām. Kopš 2017. gada Pēteris Ora ir mākslas skolotājs Tartu Herberta Masinga skolā.

Pēteris Ora par sevi :

“Igauņu un latviešu saiknes Ziemeļlatvijā un Dienvidigaunijā gadsimtiem ilgi ir bijušas ļoti ciešas. Manuprāt, senās Livonijas īpašais gars no šīs puses joprojām nav zudis. Mans vectēvs Jānis Ora piedzima Rūjienā 1915. gadā. Viņa vecāki pirms Jāņa piedzimšanas pārdeva savu saimniecību Tarvastā un nopirka Rūjienā lielāku un labāku saimniecību, jo tolaik zeme tur bija lētāka. Diemžēl Merts Ora un viņa sieva 1917. gadā nomira no bakām, un viņi ir apglabāti vietējos kapos. Tagad pēc visiem šiem gadiem viņu kaps vairs nav atrodams.

Jānim, kad viņa vecāki nomira, bija 2 gadi, viņa vienīgā dzīvā radiniece – tante, kurai Tallinā piederēja cigarešu kiosks, aizveda mazo zēnu pie sevis uz Igaunijas guberņas galvaspilsētu. Mūsu ģimenes turpmākā dzīve ir pagājusi Igaunijā, taču pret Latviju un latviešiem es vienmēr esmu izjutis dziļas simpātijas. Man vienmēr paticis spēlēties ar domu, ka, ja vien vēlētos, es varētu naturalizācijas kārtībā pieprasīt Latvijas pilsonību.

Pirmo reizi apmeklējot Rūjienu, 2017. gadā, es acumirklī iemīlējos šajā pilsētā, šeit man ir kaut kas ļoti tuvs sirdij, turklāt Rūjiena ir vieta ar ārkārtīgi skaistu arhitektūru un mājīgu garu. Rūjienā noteikti ir ļoti labi dzīvot. Man ir liels gods šeit rādīt savas gleznas. Papildus tam, ka šī ir mana pirmā personālizstāde Latvijā, tā ir arī simbolisks sveiciens manām šejienes saknēm.”

Pēteris Ora par saviem darbiem:

“Māksla var būt nemitīga iekšēja nepieciešamība cilvēkā, kas virza viņu meklēt skaistumu, atklāt to vietās, kur neviens agrāk nav spējis to saskatīt vai atrast. Māksla var būt arī svētība, kas piešķir jēgu esošajam; attaisno cilvēciskās kļūdas, maldīšanos un izmisumu. Tradicionālā glezniecība sniedz roku pāri gadsimtiem, laikam, kad attēls bija saprotamāks nekā teksts, un audekls bija katedrāle, kuru vajadzēja piepildīt ar cilvēka garu. Tas bija laiks, kad māksla kā saziņas veids bija svēta vai vismaz tiecās uz to.

Kāpēc tomēr turpināt šādu sarunu 21. gadsimtā, kad ar datoru palīdzību informācijas radīšana un apstrāde ir vienkāršāka un ātrāka nekā jebkad agrāk? Cilvēka enerģija ir specifiska, katra līnija un otas vilciens ir neatkārtojams. Glazējošā glezniecības tehnika ir īpaši nepiedodoša – pārklājot jau gatavos krāsu slāņus ar laku, māksliniekam ir jābūt pilnīgi pārliecinātam par katru savu lēmumu. Reiz radīto vairs nevar atsaukt, vairs neko nevar mainīt – tāpat kā dzīvē, kur reiz notikušo nevar vairs atgriezt.

Šajā izstādē redzamās divas gleznu sērijas, kas stāsta par pilsētām, un slāņiem, kuri nogulsnējušies cilvēkā. Pilsēta, kā cilvēces arhitektoniskā un metafiziskā formu meklēšana vienmēr atspoguļo centienus atgriezties zaudētajā paradīzē. Radītais sākas no idejas, bet pilsēta – no cilvēkiem, kas tajā dzīvo. Simbiozās attiecības starp dzīvo un matēriju ir tikpat nenotveramas kā laiks, bet vai tiešām tā ir? Reizēm, reti, kā pasakās, atveras apslēptas durvis, paceļas zemē iegrimušās pilis, un uz īsu brīdi mums ir iespēja satikties ar kaut ko vērtīgu un apslēptu.”