TV3 būs jauns dokumentālo raidījumu cikls «Glābēji»

Šīs dokumentālās sērijas ir turpinājums iepriekšējā sezonā radītajam dokumentālo īsfilmu ciklam “Ārsti”.

Glābēji ik dienas redz, cik trausla var būt cilvēka dzīvība. Viņi katru dienu sastopas ar neredzamu ienaidnieku, kas atnāk pēkšņi, skarbi un nemanot – avārijas, ugunsgrēki, pašnāvības, neuzmanība. Un tad ir viņi – glābēji, kas neprasa, kas man par to būs un kāpēc. Viņi iet un dara!

“Mēs esam dokumentējuši septiņus dažādus Latvijas VUGD depo un daļas. Mēs no “zvana līdz zvanam” izdzīvojām glābēju maiņas darbu. Apstākļi, kādos viņi strādā, ir briesmīgi. Iekšlietu sistēmas darbinieki mūsu valstī budžeta barības ķēdē ir pašā apakšā. Mēs parādīsim šos cilvēkus, kas negaida uz politiķiem, bet iet un dara. Ceru, ka tie, kas lemj par mūsu iekšlietu sistēmām, redzot šos stāstus, izjutīs kaunu par savu politisko bezdarbību,” komentē raidījumu cikla režisors Armands Tripāns.

Filmēšanas komandai – Armandam Tripānam un operatoram Artūram Liepiņam – nevienas durvis netika aizslēgtas un notikumu skarbā realitāte tika dokumentēta arīdzan no glābēju kamerām – bez cenzūras. Skatītājus sagaida spilgti un patiesi dialogi, bez inscenējumiem.

“Mēs vēlamies izprast un ieraudzīt šīs situācijas. Brīvība ir darbības vārds un šie stāsti liks daudziem aizdomāties par vērtībām, savu valsti, cilvēkiem. Man personīgi bija svarīgi filmēt Latvijas nostūros – Viļakā, Aizkrauklē, Madonā, Kuldīgā, Liepājā, Siguldā, lai parādītu to realitāti, kuru nav redzējuši citi. Es domāju, tā atbilde – kādēļ glābēji dara to, ko dara – ir vienkārša. Brīvība un dzīvība ir darbības vārds!” atziņās dalās Tripāns.

Pirmajā raidījumā filmēšanas komanda devās uz Liepāju, kur vietējā depo strādā pavisam jauni puiši. Skaļā virtuvē, kur visi runā pāri viens otram, taču dīvainā kārtā dzird viens otru, Liepājas glābēji gatavo sev pusdienas – ēdienkartē “viltotais zaķis”. Taisa kopā, lai lētāk. Arī trenažieru zāli izremontējuši paši, sametoties. “Čaula mums ir stipra, bet pūstam mēs no iekšpuses,” viens no glābējiem raksturo dienesta realitāti. Uz savas ādas viņi ir sajutuši un ir redzējuši briesmīgas lietas. Galvenais ir neskatīties cilvēkam sejā, jo aizmirst nāvi esot viegli, ja vien viņai neskatās acīs.