Latvijas mežos sākuši mosties zvēri (+VIDEO)

Tuvojoties pavasarim un paaugstinoties gaisa temperatūrai, mūsu faunas zvēri jeb zīdītāji, kuri ziemu pavada dziļā miegā, sāk mosties. Jau marta vidū var novērot pirmos ežus, kas modušies no dziļā miega. Drīz vien ežiem seko sikspārņi, tad sicistas un susuri. Dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis atklāj, ka zvēru atmošanās jeb atmigšanas laiks ir atšķirīgs dažādos Latvijas reģionos - jo tālāk uz ziemeļiem, jo vēlāk notiek atmošanās.

Visiem, bet jo īpaši tā saucamā īstā jeb dziļā ziemas miega gulētājiem, atmigšana ir pakāpenisks process. Tas gan notiek nesalīdzināmi ātrāk par aizmigšanu. Dziļā ziemas miega gulētāji ir divu sugu eži - baltkrūtainais ezis un brūnkrūtainais ezis, četru sugu susuri, kā arī meža sicista un deviņu sugu sikspārņi.

Mošanās vairāku stundu garumā

Mošanās vidējais laiks katrai sugai atšķiras - tas var ilgt no pārdesmit minūtēm līdz pat pāris stundām.

Kā tas notiek? Atmigšana sākas ar saspringto muskuļu atslābšanu, pēc tam ceļas ķermeņa temperatūra, kas guļas laikā turējusies tikai dažus grādus augstāka par apkārtējās vides temperatūru. Līdztekus tam, sirdspuksti kļūst aizvien straujāki, elpošana top līdzsvarotāka. Pamazām pienāk brīdis, kad atsāk funkcionēt dzīvnieka galvas smadzenes, viņš sāk krampjaini žāvāties un izdot dažādas skaņas, kustināt ekstremitātes, līdz beidzot vienu pēc otras atver acis un iztaisno kamolā savilkto ķermeni.

Visbeidzot, apkārtnes siltuma skubināts, atmigušais grīļīgi pamet savu ziemas slēptuvi. Tas ir laiks, kad dabā jau pieejams pietiekams barības daudzums.

Atbilstoša un droša ziemošanas vieta

Atbilstoši ārējiem vides apstākļiem - galvenokārt gaisa temperatūrai - pamošanās pēc ziemas miega visiem vienas sugas kustoņiem pavasarī nenotiek vienlaikus - jo tālāk uz ziemeļiem dzīvnieki mājo, jo vēlāk tie mostas. Tas vērojams pat nelielās Latvijas ietvaros - valsts rietumos atmigšanas periods parasti sākas agrāk, nekā rietumos.

Taču ne visiem ziemotājiem veicas izdzīvot līdz pavasarim. Tas lielā mērā atkarīgs no meža zvēra izvēlētās ziemošanas vietas, jo svarīgi, lai tā neapplūstu sniega un ledus kušanas periodā. Izvēlētajai vietai jābūt arī pietiekami siltai, lai dzīvnieks ziemā nenosaltu, un vienlaikus arī pietiekami vēsai, lai uzkrāto enerģijas rezervju pietiktu līdz pavasarim.

Latvijā mītošie zīdītāji, kas ziemu pavada dziļajā guļā, cenšas iekārtoties vietās, kur temperatūra nenokrītas zemāk par +2 grādiem un nepaceļas virs +10 grādiem.

Enerģijas rezerves ziemas guļas laikā

Lielākā daļa to zvēru, kuri izdzīvo līdz pavasarim, guļas periodā pamanās zaudēt 30 līdz 40 procentus, bet dažs zaudē pat pusi no sava svara, kas viņam bija, laižoties guļā.

Dzīvnieki, būdami ieslīguši ziemas guļā, protams, aktīvi neēd. Dzīvības funkciju uzturēšanai nepieciešamo pieticīgo enerģijas daudzumu viņi gūst, pamazām "apēdot" jeb sadalot iepriekš uzkrāto tauku slāni. Kustoņu masa samazinās visu guļas laiku nepārtraukti, turklāt, ne tikai uz taukaudu, bet zināmā mērā arī uz dažādos orgānos esošo enerģijas rezervju rēķina.

Ziemas guļas laikā visu orgānu darbība un arī visi vielmaiņas procesi ir stipri palēnināti, organisms tērē maz skābekļa - elpošanas process rit ļoti lēni, turklāt, nevienmērīgi, tāpēc pašsaprotami, ka neviens dzīvnieks, atrazdamies ziemas guļā, nav pieņēmies augumā, nav auguši arī viņa nagi un apmatojums.