Par 2025.gada dzīvotni izvēlēta mala - pārejas zona starp dažādām ekosistēmām

Šai dzīvotnei esot raksturīga īpaši bagātīga bioloģiskā daudzveidība, jo tajā ir vieta gan sugām, kas mājo atšķirīgajās ekosistēmās, gan arī īpašām sugām, kurām nepieciešami tieši malai raksturīgie apstākļi.

Kā norāda LDF, redzamākās malas Latvijas ainavā ir mežmalas, kas savieno pļavas un meža dzīvotnes, ūdensmalas, kurās satiekas ūdens ekosistēma un zālājs vai krūmājs, arī ceļmalas un dzelzceļa malas. Malām dabā var būt ļoti liela nozīme bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā, taču tās var radīt arī dažādus riskus.

Kā skaidro LDF padomes locekle, botāniķe Rūta Sniedze-Kretalova, mala ir vieta, kuru daudzi cilvēki, iespējams, pat neievēro, taču tai ir liela nozīme arī līdzās esošo ekosistēmu pastāvēšanā. Viņa aicina ieskatīties ainavā, ieraudzīt malas un tās novērtēt, kā arī cieņpilni apsaimniekot un, ja nepieciešams, atjaunot.

Malās jeb ekotonos pārklājas īpašības no ekosistēmām, kuras mala savieno, kā arī tiem piemīt unikālas iezīmes, kas nav novērojamas nevienā no blakus esošajām dzīvotnēm, tāpēc malas izmanto daudzas dažādas sugas un tajās ir liela bioloģiskā daudzveidība, informē LDF. Dažām sugām malas ir mājvietas, citas to izmanto kā patvērumu, vēl citām tās ir barošanās vieta.

Laukmalās, kur mazāk tiek lietoti augu aizsardzības līdzekļi, var atrast krāšņās lauku nezāles - magones, rudzupuķes, tīruma zilaušus. Grāvmalās, kurās ir avoksnāji, mēdz augt bezdelīgactiņas un parastās kreimules. Malas piesaista apputeksnētājus, savukārt tie - putnus, tā veidojot ļoti aktīvu zonu, kura pozitīvi ietekmē arī līdzās esošās dzīvotnes. Malas ir īpaši nozīmīgas tiem dzīvniekiem, kuriem dzīves laikā ir nepieciešamas dažādas dzīvotnes, piemēram, ir putni, kuriem olu dēšanai vajag mitrāku vietu, bet barības meklēšanai sausu, norāda LDF.

Mūsdienās malas ir kļuvušas par vienu no retajām dzīvotnēm, kur notiek nejauša sugu pārvietošanās ainavā - tās darbojas kā sugu migrācijas koridori, pa kuriem dažādi organismi var pārvietoties, lai varētu izplatīties teritorijās un sastapties ar savas sugas īpatņiem ārpus "dzimtās" teritorijas. Kā atzīmē LDF, šī malu funkcija kļūst arvien nozīmīgāka, jo mūsdienu ainavai raksturīga arvien lielāka fragmentācija, līdz ar to sugu pārvietošanās ir apgrūtināta, kas rada riskus to noturībai.

Tāpat malas esot augu sēklu izplatīšanās ceļi, kas arī ir nozīmīgs faktors bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā. Malas arī darbojas kā zonas, kas var kontrolēt piesārņojumu, piemēram, aizturēt lauksaimniecības radītā piesārņojuma nokļūšanu mežā, norāda LDF.

Svarīga un vērtīga mala ir ceļmala, kurā var sastapt lielu augu daudzveidību un kas dod iespēju augt un izplatīties pļavu puķēm, kuras savukārt piesaista apputeksnētājus. Arī dzīvnieki, kukaiņi un sīkie zīdītāji izmanto ceļmalas un to apaugumu gan kā barošanās vietu, gan slēptuvi, gan pārvietošanās koridoru. Reizēm ceļmalas kļūst arī par ekoloģiskajiem slazdiem, jo dzīvnieki, kas tajās patvērušies, vairāk var iet bojā, piemēram, šķērsojot ceļu. Otrs aspekts, kas malās, sevišķi ceļmalās un grāvmalās, vērtējams negatīvi, ir invazīvo sugu izplatīšanās, informē LDF.

Atsevišķās ainavās, piemēram, industriālā lauksaimniecības ainavā, rūpniecības rajonos vai stipri urbanizētā vidē malas varot būt vienīgās savvaļas sugu patvērumu vietas, tāpēc pilsētvidē malas uzskatāmas par daļu no zaļās infrastruktūras, kas palīdz bioloģiskās daudzveidības uzturēšanā, piesaista apputeksnētājus un sniedz citus ekosistēmu pakalpojumus.

LDF iesaka saglabāt dabiskās malas, piemēram, starp pļavu un mežu vai lauku un mežu, necensties tās iztaisnot vai sašaurināt, jo līkumaina un no vienas ekosistēmas otrā pakāpeniski pārejoša mala veidojas dabiski un nodrošina gan bioloģisko daudzveidību, gan ekosistēmas noturību.

Eksperti aicina saglabāt un aizsargāt palieņu zonas ūdens malās - tās filtrē piesārņojumu un samazina augsnes eroziju. Tāpat vajagot saglabāt ceļmalās nenopļautas strēles, kurās var izziedēt pļavu augi, tā piesaistot apputeksnētājus. Ceļmalas pļaut ieteicams vienu reizi sezonas laikā pretējās pusēs un dažādos laikos.

Īpaši ceļmalās esot svarīgi kontrolēt invazīvo sugu izplatību, rīkojot invazīvo sugu apkarošanas talkas, kas ir vienkāršs, bet efektīvs veids, lai mazinātu to klātbūtni ainavā. Nebūtu pieļaujama invazīvo sugu - daudzlapu lupīnas, Kanādas zeltgalvītes, puķu sprigaņu, bumbuļu topinambūra - ziedēšana ceļmalās, norāda LDF.

2025.gada laikā LDF apņēmies turpināt iepazīstināt ar dažādām malām, to apsaimniekošanu, kā arī sniegt praktiskus padomus, kā var saglabāt un stiprināt malu ekoloģisko funkciju.

LDF Gada dzīvotni nosauc kopš 2015.gada, lai pievērstu sabiedrības uzmanību dabas daudzveidības saglabāšanas nozīmei.

Gada dzīvotne 2015.gadā bija bioloģiski vērtīgie zālāji, 2016.gadā - niedrāji, 2017.gadā - lauku sēta, 2018.gadā - dižkoks, 2019.gadā - veci vai dabiski boreāli meži, 2020.gadā - parkveida pļava, 2021.gadā - upju straujteces un dabiski upju posmi, 2022.gadā - pilsēta, 2023.gadā - kritala, bet pērn - mitrāji.

LDF ir lielākā nevalstiskā dabas aizsardzības organizācija Latvijā, kas vairāk nekā 30 gadus nodarbojas ar praktisko dabas aizsardzību un atjaunošanu, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību Latvijā.